Sāksim ar to, kas īsti ir “Anathema”? Priekš tiem, kuri vēl nav pazīstami ar šo grupu.

“Anathema” ir attīstībā esoša grupa, kura meklē arvien jaunas krāsas savām gleznām. Mēs dziedam par patiesām cilvēcīgām jūtām un simbolizējam cilvēku cerības.

Esi izteicies, ka jūsu pēdējie koncerti ir bijuši visu laiku labākie...

Grupa joprojām pilnveidojas. Mēs joprojām kāpjam kalnā, un neesam sākuši virzīties lejup. Mums grupā ir labāka atmosfēra, kā iepriekš, arī labāks materiāls, un ar laiku esam kļuvuši daudz kvalificētāki izpildītāji.

Cik daudz jūsu mūziku ir ietekmējusi tehnoloģiju attīstība?

Mūzikas pirmsākums vienmēr ir cilvēks. Veids, kādā mūzika tiek rakstīta un producēta, ir atšķirīgs. Lai gan datoriem ir svarīga loma mūzikas radīšanas procesā. Neesmu pārliecināts, cik ļoti tas ir mainījis mūsu mūziku. Mēs vienmēr lietojam taustiņus un samplus. Bet patiešām svarīgi ir tas, ka mēs izmantojam šīs tehnoloģijas, nevis ļaujam tehnoloģijām izmantot mūs.

Kā Tu radi savu mūziku? Kā notiek process?

Tas līdz ar gadiem ir mainījies. Dažus pēdējos gadus es labprātāk sēžu mājās, pīpēju zāli, spēlēju ģitāru un taustiņus. Varu teikt, ka ideju ir daudz, pietiekoši materiāla pāris albūmiem.

Kur Tu smelies iedvesmu savām dziesmām?

No sirds, no citiem mūziķiem un no dzīves kā tādas...

Pagājušajā gadā izdevāt koncerta DVD “Are You There?”, kurš aptver mūziku no dažādiem “Anathema” karjeras periodiem. Vai tas nozīmē, ka jūs velkat kopā galus?

Nē, tas ir tikai dzīvais DVD kurā iekļautas dziesmas, kuras atļāva izdot ierakstu kompānija. Tas ir jauks koncerts, man tas patīk, kaut gan daudz to neskatos. Šobrīd mums studijā notiek mēģinājumi jaunā albūma ierakstiem.

Gadu gaitā grupā bijušas daudzas sastāva maiņas. Kā Tu domā, vai tās ietekmē mūziku un tās kvalitāti?

Ļoti lielu ieguldījumu deva Darens Vaits un Dankans Patersons. Mēs un mūzika, ko radījām, bija mūsu toreizējais atspulgs. Bet laiki mainās, un esmu ļoti laimīgs kopā ar šābrīža grupas sastāvu. Mūsu attiecības ir saglabājušās labas. Esmu izdevis Nikam Dreikam veltītu tribute albūmu Patersona izdevniecībā Strangelight, un arī Leafblade izdošu pie viņa.

Britu grupas “My Dying Bride” un “Paradise Lost” spēlēja doom metālu, tāpat arī jūs. Viņi ir atraduši ceļu atpakaļ pie smagās mūzikas, bet kā ir ar “Anathema”? Domā, ka tas ir nenovēršami, ka grupas atgriežas pie savām saknēm?

Mēs negribētu “Anathema” salīdzināt ar viņiem. Mēs neesam tā paša stila grupa. Kaut gan saknes ir svarīgas, mums patīk arī zari. It īpaši, ja to ir daudz.

Kā Tu domā – “Anathema” labākie gadi ir pagātnē, tagadnē, vai nākotnē? Un kāpēc?

Nākotnē! Vienkārši domāju, ka esam nolemti radīt labu mūziku un piedzīvot labus laikus.