Un nu pie diska… Nekā jauna te nav. Tas pats XXX Maniak bruņojies ar jauniem gabaliem, kas ieturēti tajā pašā zibenīgajā manierē, ar to pašu mājās gatavoto skaņu, un tādiem pašiem sampliem, kurus atkal sameistarojuši paši. Dažs labs sampls skan kā turpinājums iepriekšējā albumā dzirdētajiem, pateicoties tiem pašiem balss īpašniekiem un saturam. 12-13 gadus vecas meitenītes atkal ir topā, raudulīgā balstiņa atkal nodreb no sastrādātajiem nedarbiem. Diezgan paštruntīga, griezīga ģitāra savienojumā ar cicīgām kompja bundziņām uzsūc visu šo mākslīgi ģenerēto gaļas plāceni lai atkal samaltu vienā lielā pīrāgā un iestumtu atpakaļ pakausī.

Tā griezīgā skaņa varētu no sākuma likties diezgan nesaistoša, varbūt kādam arī neciešama, bet manuprāt, vienīgais negatīvais moments šājā, nu jau, viņiem raksturīgajā skanējumā ir tas, ka riffi saiet diezgan lielā neatšķiramā putrā uz masējamajām vietām. Protams, grindam putrošana nav nekas svešs un, ja tā ir veiksmīga, tiek panākts galvenais – noskaņa. Un ar noskaņu es domāju gan uzbudinošās skaņas šaltis, gan kačku, gan perverso, neapturamo drūmumu. Noskaņas trūkumu šiem izvirtuļiem nevar pārmest, bet nākotnē gan gribētos lai izvirtuļi atļautos arī vairāk vaļību muzikālajā izvirtībā. Un nedomāju, ka viņiem piestāvētu baigā skaņdarbu uzbūves samežģīšana. Vairāk gan prasītos kādu sintiņu šur tur, kautkādas stulbas taurītes, sintētiskas pretīgas vijolītes utt. Tā kā tas viss tiek taisīts pašu mājās uz kompja, tas būtu elementāri. Nav jau nekāda standarta dzīvā grupa. Bungu patterni ir diezgan bagātīgi, un to arī Džeisons teica, ka pie bungām tiekot pavadīts visilgāk laika. Bet… Tas, ka šis albums ne ar ko neatšķiras no iepriekšējā mani pilnīgi neuztrauc. Viņi ir tik īsi un gaisīgi intensīvi, ka paskrien garām vienā mirklī. Vienīgais, kas mani satrauc, ir tie nākamie 5 spliti. Izlaižot 5 splitus uz dažādiem leibliem ar dažādām grupām, šamējie iespējams būs trāpījuši desmitniekā savu nešķīsto nedarbu nešanai tautās, bet vai izdosies viņiem uzturēt tādu siekalošanos pēc jaunām izvirtībām nākotnē? Kamēr šie divi veikumi ir uz tām 20 minūtēm, radot sajūtu “smagi par īsu, lai paiet uz riņķi kādu stundiņu”, viss ir čikiniekā, bet kad saradīsies krietnāka čupiņa… Tad visu izšķirs spēja attīstīties, oriģinalitātes uzkopšana, uzspiešana uz pareizajām stīgām utt. Nu ir jau ir par agru te baigi spriedelēt un satraukties par čuomu spējām tikai pēc divu gadu (veiksmīgas) darbības, nekas jau vēl nav tāds noticis. Turu īkšķus, lai sanāk viņiem kļūt par neatņemamu žanra dekādes klasiku.

Lymphatic Phlegm. Kad uzzināju to, ka šie būs splita draudziņi, nedaudz saviebās seja... Cik biju dzirdējis iepriekš, negāja nevienā acī. Atstāja iespaidu par kārtējiem, nepelnīti atzītajiem, no dirsas izrautajiem trokšņotājiem, neskatoties uz to, ka ir ļoti populāri goregrind aprindās, dažviet pat nodēvēti par leģendām. Bet nu šeit viņi ir ļoti labi, un ļoti pat vietā! Pilnīgi būs vai jāieklausās arī pārējos viņu ierakstos, vai tik nebūšu pārsteidzīgi izdarījis secinājumus. Ļoti dīvains ģitāras skanējums, grūti pat aprakstīt... Tādas sausas, mākslīgas bundziņas un pičots vokāls. Un kopā iet, ka tik turies! Pārsteidza arī majestātiski uzmācīgā bezcerības noskaņa, kas vairāk asociējas ar tumšo viduslaiku masu izpakaļošanas reidiem, nevis tīri individuālām, mūsdieniski medicīniskām izklaidēm, kā tas ir domāts. Lai gan.. ja pakustina savu iztēli, tad var arī sazīmēt drēgnus slimnīcas pazemes ķidāšanas kambarus. Ir arī viens General Surgery koverītis, pilnīgi Limpatizēts un iederīgs. Kopā tikai13 minūtes, un es jums teikšu, ļoti labi pavadītas 13 minūtes. Nezinu, vai varētu izturēt vairāk par pusstundu, jo noskaņas uzmācība ir diezgan trekna. Guli savā palātā, lūkojoties blakus gultā guļošā ķermeņa stiklainajās acīs un... tā nu tu tur guli un, ģenerējot savas slimās fantāzijas par to, kas nu būs, beigu beigās sāc pat saskatīt tajā visā kaut ko, ko negribīgi noformulē kā savādu pievilcību. Goregrinda vannabijiem būtu vērts iečekot, pārējiem pilnīgi bezjēdzīgi bāzt degunu.

Fauns