Ahumado Granujo – kas tas par idiotisku nosaukumu? Pirmo reizi dzirdot, nodomāju, ka šamie ir no kautkādām siltajām zemēm, bet nekā.. Tepat no čehu bagātīgajiem smagajiem laukiem. Pirmā saskarsme ar šamiem bija Cock And Ball Torture „Where Girls Learn To Piss On Command” minidiskā, kovera formāta. Koveris kā jau koveris, gabals labs, viss notiek. Pēcāk iemanīju, ka AG gozējās Obscene Extreme pārstāvēto grupu sarakstos, un tad jau bij ar laiks iepazīties.

Iepazīšanos izveicu tieši ar šo disku, kas ir censoņu pagaidām pēdējais ražojums. Grupa eksistē kopš 1999.gada, un neko daudz nav pa šo laiku sameistarojuši. Tikai divi pilna garuma CD, un kādas problēmas? Varbūt labāk pa retam izlaist kādu albumu, bet turēt to līmenī? Tieši to arī AG līdz šim ir veiksmīgi piekopuši. Noklausījos arī iepriekšējo, 2002. gada veidojumu „Splatter-Tekk”, un nevaru to novērtēt zemāk par „Chemical Holocaust”, tikai norādīt uz atšķirībām.

Mūzika ir palēns, kačīgs grind, bez nekādiem death u.c. piejaukumiem, izņemot tikai, khem, elektroniku. Elektroniskajos žanru novirzienos neorientējos, tā kā precīzi to apzīmēt nemācēšu, bet skan ļoti pat vietā. Jāpiebilst, ka grind un elektronika netiek pilnībā savīti, bet nomaina viens otru, grindu atstājot priekšplānā. Ķīmiskie tehno izgājieni lieliski iekļaujās kopējā albuma bildē un to tikai un vienīgi papildina. Manai mākslīgi sintezēto skaņu nerūdītajai ausij konkrētie ķīmiskie atkritumi izklausās ļoti pieklājīgi veidoti un turēti līmenī, pie tam, tie burvīgi neļauj albumam ieslīgt garlaicīgā vienveidībā, kas ir visai raksturīgi taisna, daudzmaz klasiska grind albumiem, kuri pārsniedz 20 minūšu garumu. Un arī pēc plikas mēģināšanas izbēgt no vienmuļības tas neizklausās, nevajag pārprast. Kā jau minēju, elektronika ir ļoti pieklājīgi veidota un rada tikai patīkamus rezultātus. Pats grinds šeit ir ar ļoti kvalitatīvu skaņu, vispār, albums viscaur ir ļoti kvalitatīvs un neatstāj nepabeigtības sajūtu. Ģitāras partijas kā jau partijas, taisnajiem, kačīgajiem gabaliem. Nekā īpaša, nekā svaiga, bet smuki. Dziesmās „Pickled Temelin” un „Schindler's Acquaintance Service” pat parādās soliņi, kas paceļ respektu pret diska satura saimniekiem tīri dēļ viņu pašu respekta pret soliņu kā tādu, jo pēc CD vāciņa iekšpusē atrastajiem burtu savienojumiem var noprast, ka solo-meistars ir pieaicināts. Un nevajag te tagad kautko pļekāt par muzikālām vērtībām un instrumentu pārvaldīšanas prasmi, jo galu galā mēs runājam par nesamudrītu, čehiem raksturīgu grindcore. Tu man jautāsi, kāds sakars grindcoram, kas samaisīts ar ķīmisku elektroniku, ar „true metal”? Es tev varu atbildēt: „Pilnīgi nekāds”

Nu es vēlētos arī uzsvērt to, kas man nepatika, un ko es gaidu no AG nākotnē. Nepatika man tas, ka albums kopumā asociējas ar Cock And Ball Torture „Egoleech”. Nevis tādā ziņā, ka tas skanētu kā atdarinājums, bet gan stila ievirzīšanos šāda skanējuma sliedēs. No vienas puses, skaņa ir tīra, un saprast var pilnīgi visu notiekošo, bet no otras puses tā tīrība kautko nozog... Pateicoties ķīmiskajiem piejaukumiem, man šī banda tīk daudz vairāk par jau minēto CBT „Egoleech”, ja jau sākām salīdzināt, un tas, es domāju, ir vērā ņemams teikumiņš. Nākotnē ļoti gribētu redzēt vēl vairāk savītu grindu ar elektroniku. Nu ļoti prasās abus nošķirtos vaininiekus pakombinēt savā starpā un saguldīt smuki kopā. Tas būtu ceļš uz izaugsmi un varētu sagādāt ļoti interesantus rezultātus, kā to lieliski demonstrē onkoļi Genghis Tron, savā „Cloak Of Love”, bet tur vidēja ātruma, kačīga, burkstoša grinda vietā ir ātrs, lāzerisks un tehniskāks izpildījums. Kāpēc gan to nevarētu izdarīt ar taisnu, zemu „urk urk kwī”? Elektronika, šķiet, ir šo puišu lielākais trumpis, jo klausoties tuciki-tuciki vietiņas, paliek žēl, ka tās ir tik īsas... jā, tik smukas viņas ir. Bet patīkamais pārsteigums ir albuma čillautīgais nobeigums, kas ilgst aptuveni 12 minūtes, koncentrējoties uz ķīmiskā holokausta sekām, acīda tehno pavadībā. Burvīgs diska nobeigums!

Ak jā.. galīgi piemirsu pieminēt vokālu. Nu kautkā līdz galam man viņš nepavelk. Caur efektiem laists, kaut kas starp CBT, Rompeprop un Negligent Collateral Collapse. Minētajiem vīriem ir ļoti patīkami atrasti vokālie efekti, bet AG šķiet tāds pasauss meklējums kautkur pa vidu šiem trim. Kas zin, varbūt tas blondais ezītis ir pilnīgs nīkulis, un nemāk pat ar visiem efektiem neko sulīgu uztaisīt. Kad ieklausās, šķiet ļoti labi, bet ar laiku tas vokāls paliek apnicīgs un nesmuki atklāj savu dziļuma trūkumu.

Sākumā minēju par AG gabala koverizēšanu iekš CBT. Un lūk, šķiet abas grupas viena otrai izrādot draudzīgu žestu, koverizē viena otru. Tieši tā, „Chemical Holocaust” satur arī vienu CBT koveri „King Anus III.”, kas ir tikpat lielisks un cilājošs kā oriģināls. Ir arī Krisiun „rīmeiks” „Creation's Scourge” un Disrupt koveris „A Life's A Life”. Tā kā oriģinālos variantus neesmu dzirdējis, jo šie abi kolektīvi nekad nav rotājuši manu klausītās mūzikas sarakstu, tad pārveidotās dziesmas pagāja bez pārsteigumiem: „eu, tas tak Krisiun!” Pie dirsas, Krisiun, vai vienalga kas tur, gabaliņi smuki un ietaisīti tādā pašā manierē kā viss disks.

Un nu neliels salīdzinājums ar iepriekšējo albumu „Splatter-Tekk”. Hipnotiskā elektronika „Chemical Holocaust” ir kļuvusi daudz garšīgāka un tiek izmantota vairāk, kas ļoti priecē, bet smagā korpusa produkcija ir kļuvusi sterilāka, kas izraisa divējādas sajūtas. Varbūt arī tas vokāls nešķiet tik garšīgs dēļ tīrās skaņas, jo „Splatter-Tekk” vokālam nav nekādas vainas, bet kopējais progresijas virziens man patīk, un ir cerības nākotnē sagaidīt burvīgu širminiecisku elektro-grind miksāžu. Širminiecisku tāpēc, ka elektronika tiešām ir hipnotizējoša rakstura un „Chemical Holocaust” attīstīta līdz līmenim „Nu varēja tak vairāk kautkā apspēlēt”

Ir arī neliels pārsteigums, ievietojot disku savā mīļotajā datorā. Tā kā neesmu oriģinālos CD iegādājies jau miljons gadus, tad esmu palaidis garām šādas tādas jaunizmantotas „fīčas”. Atverās flash filmiņa, kas piedāvā pilnīgi nevajadzīgu informāciju un sūdīgas kvalitātes bildes. No sākuma nevarējām saprast, uz kā tur ir jāklikā, lai vispār kautkur tiktu, bet beigās pacentos un atradu. Tas arī bija vienīgais jautrais moments tajā flash filmiņā.

Kopumā man albums patīk pat ļoti. Es pilnīgi noteikti neesmu stāvā sajūsmā, bet jūtos ar viņu ļoti pat apmierināts un rociņu pēc viņa pastiepšu vēl ne reizi vien, jo autori ir tiešām rūpējušies par satura plūsmu, un nav ļāvuši savā veikumā iezagties vienmuļībai.

Fauns