Ir pagājuši vairāk kā 10 gadi, kopš pēdējo reizi esmu spēris pār baznīcas slieksni. Taču joprojām, nonākot manās rokās tādai grupai kā Aborym 666, man neatbildētais jautājums - kur rokamas saknes tam pirmatnējam spēkam, kas kopš viduslaiku raganu dedzināšanas rituālu laikiem lika sārtos degt tūkstošiem - atkal kļūst aktuāls, kauču uz nepilnu stundu 2006. gada 21. februārī Season Of Mist paspārnē klajā laistā Generator skanējumā klausoties. Tā pat īsti nespēju sev atbildēt, kāpēc vienu black mūzika uzrunā, savukārt citam, kā ar zobu sāpēm, neiet ne pa vienu galu iekšā. Vienmēr esmu apbrīnojis cilvēkus, kas spēlē black grupās un dara to no sirds labi. Kur rodas tas spars rakstīt šādu mūziku, kas pat nevienam vien smagmūzikas baudītājam nav sirdij tuva? Nereti par black nievājoši izsakās, ka tā ir vienveidība, samākslota, pārspīlēta brutalitāte un stūrgalvīga turēšanās pie kādiem sen rakstītiem kanoniem. Kur rodas azarts spēlēt kaut ko, kas lielākoties griezīgi nepielūdzami izsauc drūmas, daudziem netīkamas asociācijas? Un, ja jau 99,99% no visām blacku spēlējošām grupām tā arī nekad nenonāks līdz plašām klausītāju ausīm, kam tad tiek radīta mūzika, ko mūsu jutekļiem gādā tāda grupa kā Aborym 666. Protams, gaume jau katram sava un tvert/ meklēt/ analizēt par tiem smalkajiem ņūansiem (o bļa, vārdu spēle sanāk - jaunais Ansis - nu tā kā tai pasakā, kur Ansītis izdzēra raganas čuru un pārvērtās par buciņu), kas lielu mākslu no smukas sūdu čupas atšķir, katra ožas orgāns mācās pats. Atgriežoties pie pasakām iedomājamies, ka Ansītis Jākoba un Vilhelma Grimmu pasakā ir mūsdienu blackera prototips. Tak lūk, ja kaut uz mirkli pieņemu, ka Ansītis ir izdzēris kaut ko, kam piemīt tik suģestējošas spējas (kaut ar dzira ir urīna paskatā) un pat apdomīgās Grietiņas brīdinājums, ka šis pasākums labi nebeigsies, iet Ansītim secen, pārfrāzējot teju vai jābrīdina – ar vienu Generator noklausīšanos kādam var būs par maz. Moš Grietiņa nojauš, ka Ansītim, kā jau tipiskam tēviņam ar vienu čuru tā lieta nebeigsies - tā tas Ansis lok, līdz ir galīgā lopā. Nepārspīlēsim sakot, ka dzira, ko šie zēni ir brūvējuši, ir kas ģeniāls, bet lai jau katram tiek savs prieciņš. Tā teikt - par gaumes lietām nestrīdās. Vien pēcāk nešļupstēt, ka galva plīst pušu. Ak, šie jaukie paģiru pilnie rīti.        

Nez kā tas ir citiem, taču man šie zēni rada iespēju caur Generator prizmu ielūkoties kādos dziļākos savas bezapziņas nostūros, kuros gaisma nekad nespīdēs, kā i jūras dzelmē, kur saules stari nekad nenonāk. Un ne kuram katram ansamblim tas ir pa spēkam. Še atkal man uzvīd kāda līdzība ar Luca Bessona 1988. gada filmu The Big Blue (bez tam, kā nu neradīsies līdzība, ja 7. dziesmai iešķiebts teju vai minētās lentes nosaukums), kur vienā epizodē Jean Reno atveidotais varonis saka, teju pravieša cienīgus vārdus par spēju pacelties no dzelmes, ja reiz tur esi nokļuvis  – vai ir kas, kā dēļ ir vērts atgriezties virspusē. Tā i te, robeža smalka, nemaz nejūti, ka ripulis griežas jau otro reizi uz riņķi. Un te man no iepriekš rakstītā  rodas jautājums par to, kas mēs esam, kas slēpjas zem šīm mākslīgi radītām čaulām briesmoņu paskatā. Jau kopš onkoļa Freida laikiem zināms, ka tā neredzamā mūsu patiesās esības daļa sastāda ku daudz lielāku pārsvaru pār to, kas apkārtējiem un mums pašiem redzama. Freids bij īpatnis. Daudzi viņu maigi izsakoties uzskatīja par dīvaini, kas runāja par lietām, kuras nereti noliedz arī šodien – proti, par neapzināto leduskalna daļu, kas slēpjas zem ūdens. Freids iespējams vien nosmietu un aizslātu ievilk sevī kārtējo opija kāsīti, redzot to ņemšanos, kad viena bleķi spēlējoša grupa cenšas pārspļaut citu sķiežot grimmu dubultā, pieliekot pie apģērba pārs naglas klātum, lai zloba lielāka. Protams, par to var smuki rēkt, sak katram savi līdzekļi dvēseles dziedināšanai. Viens gan ir skaidrs - nav lielas jēgas censties no ģenerātora izspiest laba garastāvokļa esenci - diezin vai tas izdosies.

Nu ko, bet tagad fiksi vērsim pie ragiem. Jāteic Aborym 666 šā brīža pēdējais veikums ir zvērs ar zobiem un šis radījums var paņemt ar aiz kādas mīkstākas vietas. Tas ir interesants jaunlaiku black metāls raudzēts pēc labākajām norvēģu vecmeistaru (lasi blackmeistaru tādu kā Immortal, Emperor, vai Satyricon) tradīcijām. Pēcāk tam visam piešauts pa kādai Itālijā augošas zālītes šķipsnai, piešķirot dzirai teju vai nordiska spirgtuma dzirkti. Ja godīgi, man tas viss labāk iet iekšā, virsū uzdzerot kādu pussaldā vīna blašķi. Šoreiz diezin vai vērts censties vilkt tiešas paralēles ar 90 to gadu sākuma/ vidus norvēģu black skanējumu, kaut neapšaubāmi Generatorā tā ir galvas tiesu vairāk, kā vidusmēra black metal grupās, kas spēlē pēc 2000. gada. Vietām tas viss atsauc atmiņā vecos Dimmu Borgir gabalus. Šur tur saklausāms pa kādam elektroniskam stiķim, šur tur pa kādam kora dziedājumam, taču tas netraucē kopīgās noskaņas radīšanai. Ar eksperimentēšanu un blacka modernizēšanu zēni nepārspīlē un tas šoreiz priecē. Albums kopumā ieturēts vidēji ātros tempos. Še nebūs ne superātras bungu rībināšanas, ne līdz vājprātam griezīgas ģitāru spīdzināšanas visa albuma garumā, drīzāk te ir pa drusciņai no visa, kas mājas leduskapī atrodams, pēcāk prasmīgi sajaukts un pasniegts ar gaumi. Vietām skan pat visai desiski ritmi. Jāsaka vokāls ar lēni ķērkstošu teksta skaitīšanu nepaspēj iemidzināt, drīzāk tam piemīt iepriekš minētās seģestijas spējas klausītāju ievest transam līdzīgā stāvoklī. Tā nav mūzika, kuru klausoties rastos enerģija uz aktīvu darbošanos, tā ka raganu dedzināšanas atrakcijas atstāsim nākamajai reizi. Novēlu jums visiem labu apetīti.       

Izskan pēdējie akordi, psihoterapijas seanss beidzies. Vien joprājām man acu priekšā vīrs melnā skaita lūgsnu, kurā ir kaut kas par avīm, kas noklīdušas no bara. Jopcvai, kas tās par aitām, visas kā viena melna piektdiena.   

Korķis