Šī grupa man bija viens no interesantākajiem atklājumiem pēdējo mēnešu laikā melodiskā metāla žanrā, jo dēļ pārbāztības un, lielākoties, garlaicības pilnajā metalcore mūzikā šķita viss tik šausmīgi vienāds un apnicīgs. Bet, izdzirdot Neaera, biju pārsteigts. Ne gluži tāpēc, ka grupa būtu izdarījusi ko īpaši ļoti atšķirīgu, bet gan dēļ asociācijām, kādas radīja šī grupa.
Grupa izveidojusies Vācijas pilsētā Minsterē 2003 gadā ar sākotnējo nosaukumu The Ninth Gate. Pēc ierakstu līguma noslēgšanas ar Metal Blade records grupa nomaina nosaukumu uz Neaera un '05 gadā iznāk viņu debijas albums «The Rising Tide Of Oblivion». Grupā spēlē pieci hardcore mūzikas fani un mūzika, kā jau minēju, ir stipri tendēta uz metalcore pusi, bet šajā gadījumā, pozitīvā nozīmē. Kāpēc? Kā jau iepriekš minēju – asociāciju dēļ...un tātad – ja Tomas Lindbergs (Ex- At The Gates, Lock Up) šito dzirdētu, noteikti izbrīnītos, pa kuru laiku viņs ir ko tādu iedziedājis, jo neko tādu neatceras. Nopietni – vokālists Benjamin Hilleke ar grūtībām ir atšķirams no Tomasa Lindberga – pilnīgi tas pats ektrēmais balss tonis, maniere un pat melodijas tiek veidotas ļoti līdzīgi.
Kopumā ņemot tas arī bija mans pirmais iepaids – WOW, At The Gates kā uz paplātes. Neaera mūzika skan kā ļoti labs «Slaughter Of The Soul» tradīciju tiešs turpinājums Vāciešu gaumē. Melodijas ir visas mūzikas pašā pamatā, tieši tas padara disku «Let The Tempest Come» ļoti interesantu un klausāmu. Kopumā albumā iekļautas 11. dziesmas. Jau ar pirmo gabalu «Mechanisms Of Standstill» Neaera parāda, ka ļoti labi prot spēlēt agresīvus un melodiskus, atmiņā paliekošus rifus, kas jau ar pirmajām taktīm piesaista klausītāju, un uzmanība nenovēršas līdz pat pēdējās dziesmas izskaņai, aktīvi kratot galvu līdzi lieliskajai ritmikai. Klausīties tiešām ir interesanti, nav vietu, kas dzītu uz garlaicību, kas daudzviet manāms citu metalcore grupu ierakstos. Es pat negribētu saukt Neaera par tipisku šī žanra grupu, jo asociācijas ar leģendāro At The Gates neļauj to darīt, kā arī albumā neatradīsiet nevienu tīrā vokāla partiju, ir tikai «Lindbergiskie» scream un growl, kas, manā redzējumā, papildus savāc plusus šim albumam.
Tātad – ja kādreiz nevarējāt ne dienu bez At The Gates nodzīvot, un uzskatāt, ka brāļi Bjorleri ar The Haunted ir nepiedodami tālu no agrāk jums tik simpātiskās mūzikas, tad steidziet uz «Randomu» un meklējiet Neaera «Let The Tempest Come», nenožēlostiet, jo «Slaughter Of The Soul» Part II ir klāt.
Balrogh