Tears of Mankind ir viena cilvēka projekts, vismaz kas attiecas uz šo albumu «Silent Veil Of My Doom» no Krievijas. Pierasti ir, ka labakās Doom grupas nāk no Anglijas (My Dying Bride, sākotnēji arī Paradise Lost un Anathema), bet ne mazāk interesantas doom metal pērles ir sastopamas arī Krievijā. Neapšaubāmi ietekmes no augšminēto grupu daiļrades ir jūtamas, klasika tomēr paliek klasika un stila pionieru ietekmes ir jebkurā stilā, bet būtiskākais Tears Of Mankind gadījumā ir, ka, lai arī viens cilvēks, tomēr ir spējis pacelt mūziku līdz doom nepieciešamās un neatdalāmās minorīgās pulsācijas augstumiem. Šajā ierakstā katrs doom metal piekritējs atradīs visu, kam ir jābūt, lai priecētu (lasi – saskumdinātu) šī stila fanus. Lēnas, stieptas melodijas, drūmi un dziedoši vokāli, atmosfērīgi sintezatori un melanholiskas ģitāru gaudas ir Tears Of Mankind stūrakmens. Mūzika nav viengabalaina, rifu bagātība uzbur dažādas nokrāsas, skanējums ļoti labs un skaidrs. Nedaudz gan prasītos dzīvāku programmēto bungu skanējumu, albumā esošais šķiet pārāk kokains un neizteiksmīgs.