Kurš ir teicis, ka grupām šodien pārsteigt klausītājus ir principā neiespējami, viss jau dzirdēts, viss izspēlēts, turklāt, ja vēl grupa, kas spelējusi dark/gothic/death metal stilos ir aizgājusi uz vieglāku, roķīgāku mūziku, kurai pievienojusi ļoti daudz sintezatoru, tad jau parasti fanu un kopumā smagās mūzikas klausītāju lokā šī grupa tiek uzskatīta kā «Sell-Out» un bezcerīgs gadījums. Bet tas viss ir smagi maldi un to jau pierādīja leģendārie Paradise Lost ar savu pēdējo veikumu «In Requiem», atgriežoties atpakaļ pie savām metal stila saknēm.
Ko līdzīgu ir izdarījuši zviedru slavenie Gotiķi – Tiamat. Kurš gan pēc pēdējiem studijas albumiem «Judas Christ» (2002) un «Prey» (2003) varēja paredzēt, ka pēc 5 gadu ierakstu pauzes Tiamat izdarīs pārsteigumu saviem faniem – atgriezīsies pie savām metal saknēm un izlaidīs vienu no spēcīgākajiem albumiem grupas vēsturē.
Tik tiešām - «Amanethes» ir pamatīgs gothic metal trieciens, jo vairāk tapēc, ka darbojas kā pārsteigums. Pilnīgi melna noskaņa jau ieslēdzot pirmo dziesmu, ne ar ko nesajaucamā Edlunda balss, klāt ir nākusi pēdējos gados pazudusī nikni pusrūcošā dziedāšana, gluži kā albuma «Wildhoney» laikos. Smagas ģitāras, albums ieturēts vidējā ātrumu, dziesmas veselas 14, bet tas jau gan ir loģiski, pa šiem gadiem noteikti ne mazums Johanam Edlundam sakrājušās emocojas. Pavisam noteikti jābūt katram Tiamat fanam, jo kas šāds var arī neatkārtoties no Tiamat puses.
Kaspars