Uj, uj, nāve nāk! My Shameful pie mums ieveļas kā milzonīgs ledus klucis no Polārā loka, atnesdams līdzi monumentālu, klints bluķim vai argentinozauram līdzīgu smagumu, dziļu depresiju un ārkārtīgi vienveidīgu CD. Negribas neko sliktu sacīt par Thergothon, tomēr viņu atstātais mantojums Funeral Doom izskatā ir kļuvis par absolūtu popsu, un somu Funeral Doom skola, kā izskatās, ir sevi izsmēlusi pilnībā. Nerunāsim par stila klasiķiem un pilnīgiem psihiem Skepticism vai ledainajiem Shape of Despair. Ar skumjām runāsim par My Shameful albūmu, kas ne ar ko nepārsteidz, bet tikai atkārto vienus un tos pašus motīvus. Gregoriskie dziedājumi, blastbeats Funeral Doom mūzikā – tas viss jau ir dzirdēts, un daudz labākā līmenī (piem., Evoken albūmā Antithesis of Light vai Ahab CD The Call of the Wretched Sea). Laba mūzika neveidojas atgremojot to, ko citi jau ir atgremojuši daudzas reizes iepriekš. Tomēr, labai mūzikai nav jābūt pārspīlēti oriģinālai. Pilnīgi pietiek, ka mūzika spēj ar kaut ko aizķert. My Shameful ne ar ko neaizķer. Varbūt vienīgi ar dubļainu lāpstu nedaudz nosmērē mums drēbes, kad iet garām no bērēm. Funeral Doom spēj būt savādāks. Aukstāks, baisāks, psihiskāks un neprognozējamāks. Kad My Shameful to iemācīsies, būs labi.

Edenbeast