Open Hell Fest, kā jau minēju, notiek Čehijā, tās dienvidu daļā, ne sevišķi lielā pilsētā ar nosaukumu Volyne, un šogad, 23.-24. jūlijā, tam bija septītais izlaidums. Festivālā piedalījās grupas no Čehijas, Slovākijas, Vācijas, Ungārijas, Nīderlandes, Slovēnijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Francijas un Latvijas, kopskaitā 27. Visvairāk, diezgan loģiski, pārstāvju bija no Čehijas, no pārējām valstīm pa pāris vai vienai grupai. Stilistiski šīs grupas galvenokārt pārstāvēja death, black un thrash metāla virzienus – čehi jau galvenokārt ir tādu brutālāku novirzienu piekritēji. Pasākuma galvenie hedlaineri skaitījās divas leģendāras čehu grupas Törr un Root (jāatzīst, ka pirms tam ne vienu, ne otru nezināju, bet par Root vismaz turpceļā palasīju baltkrievu “M” žurnālā), un kā trešie bija minēti mūsu pašu Skyforger. Sākotnēji gan sarakstā tika minēti arī tādi vairāk dzirdēti norvēģi kā Ragnarok, taču tie savu dalību bija atteikuši jau labu brīdi pirms festivāla (vēl no sākotnēji minētām grupām nebija Dark Storm un Zarathustra, kas abas gan likās vērtas redzēšanai (un oficiālais atteikuma iemesls arī abām vienāds un triviāls – ģitārists nevarēja dabūt brīvdienu darbā...; vakances tika aizlāpītas ar Lugubre, Morrior un Krvava Prace).

Tātad izbraucām no Rīgas ceturtdienas, 22. jūlija rītā, vairāk vai mazāk apgādājušies ar šādiem braucieniem tipisko komplektu :) Ceļš ritēja savu gaitu, netika nokavēts arī tradicionālais pagrieziens uz Dzērumiem, līdz pamazām sasniedzām Lietuvas robežu, kas bez pārmērīgiem sarežģījumiem arī tika pārvarēta. Arī Lietuvai izbraucām cauri tādā pašā vienmērīgā gaitā, līdz nokļuvām uz Polijas robežas, kur poļu robežsargi izrādīja sevišķu centību, pretēji cerētajiem atvieglojumiem sakarā ar ES. Neiztika ne bez parastās piesiešanās par neatbilstību attēlam pasē, ne arī bez ļoti lielas ziņkārības par visu, kas atradās autobusā – robežsargi staigāja pa autobusu ar lukturīti un skrūvgriezi, uzdodami jautājumus “co to jest?”, “co tam?” un tamlīdzīgi. Visai uzjautrinoša epizode – kad šie, norādīdami uz autobusa apakšējo aizmugurējo daļu, atkal pavaicāja “co tam? Pusto?”, saņēma no šofera loģisku atbildi “ņet, tam dvigaķeļ” (nevis “tam 10 negrof”, kā pēcāk uzjautrinājāmies), tad tas viņus varen pārsteidza :DD Kad nu pārbaude tika veiksmīgi izturēta, tad kratījāmies tālāk pa slavenajiem poļu ceļiem, kas turklāt, lai būtu vēl interesantāk, vietām tika remontēti. Pret vakarpusi atradām daudzmaz piemērotu naktsguļas vietu, kur operatīvi tika saceltas teltis, pēc kā kurš nu devās pie miera, kurš, atviegloti uzelpojis, ķērās pie dažādu dzērienu lietošanas.

Sagaidījuši rītu, ceļu turpinājām. Tuvojāmies jau Čehijas robežai, kad brauciena rutīnu atsvaidzināja notikums, kas laikam visvairāk atmiņā paliks šī raksta autoram :) Viss risinājās šādi: pēdējā apstāšanās pirms robežas; parastais tankštelles rituāls, kura ietvaros pēc uzpīpēšanas vēl iegāju nokārtot rēķinus ar brūno lāci. Iznākot pa benzīntanka durtiņām, tik vien uzspēju ieraudzīt, ka buss izbrauc uz šosejas un, uzņemdams ātrumu, pazūd aiz līkuma... Ātri vien secināju, ka pase (robeža nav tālu!), kā arī telefons palicis autobusā; tā nu devos klāt pie pirmās poļu mašīnas parunāties. Laimīgā kārtā tur bija kāda meiča, kas labi runāja angliski (kas Polijā, šķiet, nemaz tik bieži negadās), un tā man izstāstīja, ka līdz čehu robežai no turienes esot knapi 20 km. Var iedomāties, ka par domu, ka mana pase varētu šķērsot robežu bez manis, es nebiju sajūsmā... Aizņēmies telekarti, uzzvanīju uz savu tālruņa aparātu, kas atradās busā, taču neveiksmīgi. Tad nu poļi izrādījās ļoti pretimnākoši un piedāvājās dzīties pakaļ autobusam, kam arī piekritu. Salecām viņu FSO Polonez mašīnā un traucāmies pa līkumoto ceļu pakaļ autobusam, un, par laimi, pēc pāris kilometriem mums pretī brauca meklētais autobuss, kurā turklāt kāds pamanīja manu satraukto žestikulāciju pie tās mašīnas loga. Piestājām ceļa malā gaidīt, kad buss atradīs iespēju apgriezties, un drīz vien, kad tikko bijām sākuši prātot, kas tai mašīnai varētu būt noticis (jo izplatījās nelāga spēcīga gruzduma smaka...), tas arī bija klāt. Tā nu palēkdamies steidzos uz busu, pamādams uz atvadām poļiem, kas pamanījās nokaut (cerams, ka ne pārāk nopietni) savu auto, izpalīdzot cilvēkam, ko redzēja droši vien vienīgo reizi mūžā... paldies viņiem par to, kā arī paldies autobusā braucējiem, kas operatīvi bija pamanījuši pasažieru skaita samazināšanos.

Nu jā, un tad es tālāk neko lāga nemāku atstāstīt līdz pat brīdim, kad autobuss apstājās pie festivāla norises vietas :)

Nebiju gaidījis to, ka festivāls notiks pilsētā, nevis kaut kur zaļumos. Norises vieta bija tāds kā dārzs, nu drīzāk kā estrāde – bija soliņu rindas, betona skatuves paaugstinājums, paprāvs asfaltēts pleķītis tā priekšā (kādēļ arī neizbrīna fakts, ka festa kārtības noteikumos lieliem burtiem bija rakstīts STAGE DIVING FORBIDDEN!), stacionāras atejas utt. Šim faktam bija gan savi mīnusi – izpalika peldes kādā atklātā ūdenskrātuvē, sportiskas aktivitātes, vai vienkārši gulšņāšana zālītē (kaut dažam labam arī asfalts bija gana mīksta guļasvieta), gan arī savi plusi – varēja izmest kādu līkumu pa pilsētu un ielūrēt kādā veikalā vai ēdināšanas/dzirdināšanas iestādē. Kā jau zināms, Čehija nav no tām dārgākām zemēm, un piemēram, alus festivāla placī maksāja nieka 17 kronas (ap 35-37  sant.) un bija itin baudāms; šo to elementāru ēdamu, kā ceptas desas vai gaļu ar maizi un laikam arī kaut ko vēl citu arīdzan par mērenu samaksu tur uz vietas varēja dabūt; kas gribēja ko pamatīgāku, varēja mierīgi paieties līdz kādam no pilsētas krodziņiem.

Kamēr izkravājāmies un tikām teritorijā, kur kādā stūrī arī mums ierādīja telšu vietas, festivāls jau gāja pilnā sparā (laikam gan tas tikpat sparīgi gāja arī brīdī, kad ieradāmies). Kamēr to niecīgo pleķīti, kurā bija teltis jāceļ un ievērojamu daļu no kura aizņēma akmeņains pamats, nedaudz palielinājām, noceļot pa visiem malā kādu škodu, un saslējām teltis, jau bija paspējušas nospēlēt dažas grupas. Tātad neredzējām un faktiski arī neko daudz nedzirdējām no tādām grupām: Mater Montisfera (Čehija, melodic black), Scenery (Čehija, technical death/thrash), Martyrium Christi (Čehija, brutal death), Asgard (Čehija, old school black/heavy), Lugubre (Nīderlande, black), Casketgarden (Ungārija, At the Gates klons). [Šeit un arī turpmāk par grupu stiliem, kuras pats neredzēju/nedzirdēju, izmantošu to, kas bija teikts programmā.] Vēl pieminēšu, ka klīstot tur starp teltīm, pie vienas redzējām topam acīmredzot skatuves šovam paredzētas instalācijas – zemē mētājās kaut kādi mieti, drātis, elektriskā urbjmašīna un pāris cūku galvas :)

Tad nu beidzot tiku arī pie kādas grupas ievērtēšanas, un tā bija vācu Delirium Tremens. Spēlēja šie klasisko vācu thrash metal tā labākajās tradīcijās, tehniski labi un aizraujoši, turklāt šovs arī bija labs – vokālists, saģērbies ādās, dzelkšņos un apspīlētās sarkanās ūziņās, tāpat iespēju robežās arī pārējie, ņēmās pa skatuvi un matus vicināja uz nebēdu, ko visu papildināja arī neliela uguņošana. Turklāt šo visu rakstot un festa mājas lapā precizējot info par grupām, ieraudzīju bildītes no šā gada pasāciena, kur blakus Delirium Tremens vokālistam redzama viena no tām pašām cūku galvām... kaut kā nepamanīju tur uz vietas, varbūt tādēļ, ka diez ko tuvu nepiegāju, pie kam biju pārliecināts, ka tās izmantos kādi no blackeriem.

Nākamo blici – tā vakara hedlainerus Törr arī neredzēju, bet ko iztālēm dzirdēju, nekas sevišķi interesants nelikās. Toties nākamo grupu gan redzēju, gan dzirdēju itin labi. Teikšu tā – neba nu man baigi spriest par black metal, bet zviedru Watain patiešām nomauca ļoti labi. Mūzika bija gana interesanta arī man, skatāmības ziņā arī kur piesieties nebija, krāsainas gaismas, baltas sejas, ātri, auksti, nežēlīgi un brīžiem arī šis tas melodisks – viss kā nākas. Bija arī liels krusts, kas otrādi karājās virs skatuves, un arīdzan cūku galvas skatuves priekšā (bet šīs laikam bija citas, tādas svaigākas izskatījās). Pēc zviedru matain-Watain uz skatuves kāpa pirmā no festivāla grupām, kuras nosaukumu jau sen biju dzirdējis pieminam, bet mūziku nebija gadījies dzirdēt – tie bija čehu black death spēlmaņi Avenger. Un secināju, ka ne velti biju dzirdējis par šo grupu, jo koncerts bija līmenī. Detaļas gan man īsti prātā nav palikušas (galu galā bija jau krietni pāri pusnaktij), tomēr bija labi.

Nākamā grupa bija šajā vakarā pēdējā, un sagādāja patīkamu pārsteigumu. Lai arī apstiprinājās organizatoru teiktais par to, ka Ebola Joy ir ļoti netipiska izvēle šim pasākumam, tā man (un ne man vienam) sagādāja muzikālu baudījumu un pretendēja uz labāko no šajā vakarā dzirdētā. Ebola Joy spēlēja kaut ko līdzīgu kā vēlīnais Tiamat, jeb kaut ko vidēju starp dark/gothic metal un vieglākām gotiskās mūzikas grupām, teiksim Depeche Mode. Grupas sastāvā bija trīs džeki, no kuriem divi spēlēja sintezatorus, trešais ģitāru; bass un bungas skanēja no fonogrammas. Dziedāja pamatā abi sintezatoristi, no kuriem viens bija kā vadošais vokāls ar šādam stilam raksturīgu zemu, tīru, suģestējošu balsi. Sākumā, kamēr atšķirībā no citiem, man parasti vairāk iecienītiem mūzikas stiliem, instrumentāli vadošā loma bija sintezatoriem un ģitāra tikai fonam spēlēja rifus, tur no metāla diez cik gan nebija, vēlāk, kad ģitāra sāka skanēt pārliecinošāk, skanējums ieguva smagāku un drūmāku nokrāsu. Kopumā varētu teikt, ka tā bija gotika tāda, kādai tai jābūt.

Nākamais rīts tika uzsākts ar nelielu ārstniecības līdzekļu devu par 17 kronām puslitrā :), nelielu pastaigu pa pilsētu, vieglām brokastīm kādā krodziņā, un dīvainā kārtā paspēšanu arī uz pirmo grupu. Kā pirmie sestdienā ap 11.30 sāka Krvava Prace, kas izrādījās ļoti baudāma thrash banda no Čehijas. Cik sapratu, šī grupa aizstāja sākotnēji paredzēto Dark Storm, ar kuru šiem esot kopīgs vokālists. Noteikti nebija no sliktākajām grupām šajā festivālā, kas muzikālā ziņā izcēlās ar patīkami augstu līmeni, kaut arī nebija piesātināts ar skaļiem nosaukumiem. Vokālists rēca un paku grieza pienācīgi, ar instrumentiem un to spēlēšanu arī viss bija kārtībā, vārdu sakot, labs iesākums dienai.

Sekojošos Adultery (Čehija, pagan black) un Antares (Slovākija, melodic death) dzirdēju tikai pa ausu galam un redzēju iztālēm, tālab nekomentēšu. Pēc šiem uz steidža parādījās ungāri Tesstimony. Izskatījās tādi nopietni melni vīri, un nopietni arī spēlēja – tādu smagnēju, bēdīgu death. It kā nebija nekādas vainas, bet personīgi man kaut kā “neiecepīja”. Pa to laiku vairāk sēdēju maliņā un pozēju pie atplīsušiem dzērājiem :) Un ne tikai tas, vēl es nepacietīgi gaidīju vienu no nedaudzajām grupām, ko zināju un arīdzan ļoti gribēju redzēt – čehu brutālniekus Fleshless. Drīz vien arī tie sāka spēlēt, un vilties nelika ne mazākajā mērā. Ļoti labs brutal death, tehniski perfekti izpildīts un aizraujošs, nekavējos arī pats savu galvu pavēdināt. Uzstāšanās laiks paskrēja ātri, un atstāja pamatīgu vēlēšanos pēc turpinājuma. Vispār jau nevienai grupai nebija ļauts sevišķi izplūst garos priekšnesumos, tā kā skatuve bija tikai viena.

Pēc šīs uzstāšanās atkal iepauzēju un “atveldzējos”, palaizdams garām slovēņu Magus Noctum, kas gan, spriežot pēc solītā, varbūt bija pelnījuši ievērtēšanu; šo stils bija apzīmēts kā Nocturnus un Dimmu Borgir krustojums un kaut kas svaigs black death metālā. Nākamie pēc tam uzstājās vēl viena vācu grupa Repent, kas arīdzan spēlēja thrash metal. Arī viņi savā mūzikā nebija aizmirsuši šī stila tradīcijas, un, kaut arī kopumā skanēja itin normāli un gana profesionāli, tomēr Repent uzstāšanās, pateicoties teju vai pilnīgam oriģinalitātes trūkumam (ja nu vienīgi vokālists ķērca nedaudz savādāk nekā visi citi), īpašas emocijas neizraisīja.

Neatminos, ko tieši darīju Death Sentence (Čehija, doom) priekšnesuma laikā, bet fakts kā tāds – īpašu vērību nesanāca pievērst. Toties pēc tam kaut kā sanāca trāpīties pie skatuves, kad uz tās spēlēt sāka spēlēt četri balti krekli, t.i. kāda interesanta grupa ar interesantu nosaukumu Tortharry. Mūzikas stilu šiem divos vārdos varētu raksturot kā ritmisku death, tomēr tāds savdabīgs un ļoti labi izpildīts. Te mijās gan tādas lēnākas un apcerīgākas daļas, gan thrash virzienā orientēti momenti ar asiem ātriem rifiem, gan detuha parastā tās izpratnē. Viens no ģitāristiem, kuram nebija jāizpilda vokālās partijas, nepārtraukti (nu gandrīz) skraidīja pa skatuvi, savukārt basists arī regulāri piebalsoja vokālam. Nu man jau Tortharry ļoti iepatikās, festa atklājums Nr.1.

Morrior savukārt atkal palaidu gar ausīm, kaut arī tika sludināts, ka tā arī esot veca laba čehu grupa, kas sanākusi kopā pēc 10 gadu pārtraukuma, acīmredzot pa to laiku krāju spēkus nākamajam šovam, kurā bija paredzēts uzstāties vēl vienai no nedaudzajām man iepriekš zināmajām šī festa grupām – slovāku atmosfēriskā death pārstāvjiem Depresy. Un kad nu Depresy beidzot sāka spēlēt, tad vēlreiz pierādījās, ka ne velti šīs dažas grupas bija dzirdētas – šķiet, šī uzstāšanās no visa festa man patika visvairāk. No Depresy biju dzirdējis vienu albumu kaut kad kādas pāris reizes, un lai arī likās tīri labs, tomēr nekas izcils. Toties tagad, kad redzēju dzīvajā... nu moins. Cepuri nost, šiem vīriem un jaunkundzei pie sintezatora tiešām izdevās lielisks koncerts. Mūzika pamatā death, kurā lieliski apvienojās tā atmosfēriskā, drūmā noskaņa ar raupju brutalitāti, un iespaids palika kolosāls.

Pēc Depresy kā nākamie spēlēja franču old school detah/black metal banda Bloody Sign. Nekāds labais iespaids nepalika, likās gauži neinteresanti un garlaicīgi, tāpēc necik ilgi arī uz tiem neskatījos. Un tad jau bija klāt laiks uz skatuves kāpt galvenajiem pasākuma hedlaineriem, leģendārajai čehu grupai Root. Iepriekš jau minētajā žurnālā bija intervija ar grupas līderi, kurš intervijā it kā bija izteicies, ka esot sātana baznīcas dibinātājs Čehijā, kaut gan nav jau nekāds dižais noslēpums, cik radoši intervijām dažkārt pieiet tie baltkrievu žurnālisti. Skaidrs tikai, ka nebija melots par vecumu – tam vīriņam tiešām varēja būt tie 52 gadi. Skatuves tēls bija amizants, iedomājieties pusmūža vecuma mazu, apaļīgu vīreli ar garu, iesirmu bārdu, pliku galvu, seja apzīmēta ar strīpiņām tipa plaisu tīkla stilā, un ietērpies plandošā melnā paltrakā, un priekšā uz vēdera pentagramma. Dziedāja lielākoties tīrā vokālā, kas bija tāds diezgan dobjš un vibrējošs, bet nereti pārgāja arī ķērcienos/rūcienos. Mūzika sākumā likās dīvains stilu sajaukums, taču pēc dažām dziesmām izkristalizējās apskaidrība, ka tas varētu būt tāds doom kaut kur starp Cathedral un Moonspell (ar kuriem šie esot labos draugos un esot arī muzikāli ietekmējuši šos portugāļus), ar novirzienu uz black pusi; Hopkinsam savukārt radās asociācijas ar Acheron, bet tas gan varētu būt saistīts ar grupas dalībnieku bezmatu frizūrām. Lai nu kā tur arī būtu, šī grupa ir laba, un man laikam izdevās saprast, kādēļ šie tiek uzskatīti par leģendām.

Un tad nu beidzot bija klāt arī brīdis, kad bungu komplektam šķīvjus klāt skrūvēt sāka Mazais, un arī citi senlaicīgos ģērbos tērpti vīri krāmējās pa skatuvi. Ar interesi gaidīju, kā čehu publika uzņems Skyforger; pirms spēlēšanas sākuma tie ieinteresēti pētīja grupu un droši vien prātoja, kas tas tāds būs. Sākot skanēt pirmajai dziesmai – Ūsiņam – skatuves priekšā sāka vākties itin brangs pūlis, kas gan laikam vēl lāga nebija pieraduši pie nedzirdētajām skaņām, kas diezgan atšķīrās no visa cita šajā festā dzirdētā; taču jau ar otro-trešo dziesmu skatuves priekšā aktīvi vicinājās gan rokas, gan mati, gan dažs labs apģērba gabals – nedaudz dabūju pa seju ar kādu jaku, kas tika griezta gaisā. Starp citu, par piekrišanu debesu kalējiem liecina arī gadījums, kad apmēram šajā laikā divas čehu meitiņas rādīja uz manu SF kreklu un atzinīgi māja galvu, demonstrējot izplatīto atzinības žestu ar paceltu īkšķi. Publikas atbalsta tiešām netrūka, un ļoti ātri pagāja uzstāšanās laiks, kurš likās nožēlojami īss, un kura laikā tika nospēlētas vēl tādas dziesmas kā “Virsaitis Nameisis”, “Nakts debesu karakungs”, “Kurši”, “Nāves sala” u.c. Negaidīti paziņojuši, ka koncerts cauri, Skyforger vīri jau sāka krāmēties nost, bet pūlis uzstājīgi sauca pēc turpinājuma. Un tad nu šie saldajam ēdienam ņēma un nodziedāja “Zviegtin zviedza kara zirgi”, un vajadzēja dzirdēt, kā eksplodēja publika līdz ar šīs pēdējās dziesmas beigām!

Pēc Skyforger priekšnesuma tika ziņots, ka mūsu autobuss ir piebraucis un var sākt kravāšanos, lai pēc tam izbraukšana neievilktos. Sakarā ar to no sekojošās grupas, kas bija Detonation no Nīderlandes, uzstāšanos redzēju visai nelielā daudzumā, bet tas mazumiņš atstāja varen labu iespaidu. Melodiskais death augstā līmenī, spēcīgi un azartiski. Tā kā mantas bija jau veiksmīgi sakārtotas, tad bija brīdis brīvs, lai patusētu kopīgā pulciņā ar mūsējiem, kura sastāvā bija arīdzan pārstāvji no Folter Records, kas visus pacienāja ar alu. Tā kā gāja itin jautri, tad pēdējo festivāla grupu – Elite – neredzēju nemaz un dzirdēju tikai pa ausu galam, tomēr ļaudis, kas bija pacentušies kārtīgi novērtēt norvēģu blackeru sniegumu, izteicās ļoti atzinīgi. Nāksies ticēt.

Nu un tad jau nogurdinošais atpakaļceļš... kā parasti, nekā tāda īpaša, ja neskaita čī jeb ūč valodas radīšanu un attīstīšanu. Princips vienkāršs – visiem vārdiem jābeidzas ar č, un vēlams ar –īč, -ūč, vai –ōč, pie kam vēlams pēdējo zilbi atmest. Sākās viss ar dīč metālu, kam sekoja, blīč, trīč, dūč u.c. stili; varbūt zināt tādas grupas kā Manovāč, Testamīč, Skyfōč, Neglīč Fīč, Čīč of Bōč utt. :) Pieļauju gan, ka šis viss ir interesanti galvenokārt tiem, kas bija tajā autobusā. Atpakaļceļā arī robežas šķērsojām atvieglotā un raitā režīmā, bet fināls bija Bauskā, kur autobusu apturēja policija, laikam par ātruma pārsniegšanu...

Kopsavilkumā varētu minēt, ka Open Hell Fest bija jautrs un vērtīgs pasākums, īpaši jau muzikālā ziņā. Pierādījās fakts, ka labu grupu pasaulē netrūkst, un neba tās slavenākās ir vienīgās jēdzīgās. Mans subjektīvais festivāla tops varētu būt Depresy, Fleshless, Tortharry, Root, Ebola Joy utt. Skyforger man pagrūti ar citiem salīdzināt, jo nebiju objektīvs vērtētājs, tomēr publikas izturēšanās runā pati par sevi. Eh, kad mums būs tik spēcīga metālscēna...

Intars