Studējot universitātē jau pirmajās nedēļās esmu sapratis, ka dzīve ir ilgs, lēns un diezgan mokošs process. Bet ne jau par to būs runa. Ar katru dienu, lasot grāmatas, studējot, analizējot un interpretējot, izzinot, izdarot secinājumus un darot citas student-figņas, es jūtu, ka tomēr akadēmiski un loģiski sāku pieņemties prātā. Māka lasīt un mācīties šajā jomā izpaužas šādi: būtisko atcerēties, nebūtisko aizmirst. Visinteresantākais priekšmets universitātē man ir Latvijas politiskā vēsture. To pasniedz mums visiem zināmā, harizmātiskā un jestrā RSU Politikas Zinātnes katedras Dekāne. Tieši viņa bija tā, kas padarīja vēsturi un politiku par maniem mīļākajiem priekšmetiem jau vidusskolā. Viņai nezinot, viņa jau toreiz padarīja mani par 'mazo revolucionāru', kas to vien kāroja kā reiz kļūt par valsts diktatoru.
Skolā iemantotā mīlestība pret vēsturisko un politisko domāšanu man par laimi palīdz studēt tālāk, bet man ir arī traucēklis - es katru dienu sastopos ar aizspriedumiem.

Katru dienu manī aug šī mazā lietiņa... nē tas nav audzējs, bet gan naids. Un šis naids tiek vērsts pret divām sabiedrībām - slāvu un vienaldzīgo. Tas nav tikai tāpēc, ka katru dienu man uz ielas ir jāskatās uz cilvēkiem ,kas šajā valstī nebija gaidīti. Tas nav tikai tāpēc, ka viņi savas mašīnas ir izdekorējuši ar padomju emblēmām vai Krievijas karogiem, vai pat Sv. Georgija lentītēm simbolizējot neuzticību un ņirgāšanos par valsti, kurā uzturas. Un galu galā, tas nav tikai tāpēc, ka paši latvji nolād savu tēvzemi un mūk projām. Par laimi man ir skaidrs priekšstats par atšķirību starp fanātisko "patriotismu" un tautas "nacionālismu". Jau sen sen atpakaļ, es iestājos par pirmo. Šajos laikos nekas cits neatliek, kā vien iestāties par savām nacionālajām vērtībām. Tas, ko mēs attiecībā uz krieviem saucam par "šovinistisku" audzināšanu, patiesībā nav nekas cits, kā pārmērīga Krievijas varenības pasvītrošana visās kultūras dzīves jomās, vai kā paši krievi mīl teikt, visās "civilizācijas" jomās.

Jaunos krievus skolo nevis "objektivitātē", bet gan vissubjektīvākā un visaprobežotākā veidā, kādu tikai var iedomāties attiecībā uz visu viņu dzimtenes politisko vai kultūras varenību. Šāda domāšana rada jauno briesmoni, kas no agras bērnības, vecāku sazombēts noliegs jebkādas latviskās vērtības un, protams, noliegs 1940. gada 17. jūnijā notiekošo, jo viņam tiek skaidrota greiza Padomju vēsture. Bet gudrākie no šiem iemācīs arī savu bērnu nomaskēties, lai pasargātu. Viņš aizliks par Latviju labu vārdu, viņš kliegs SARAUJ LATVIJA hokeja mačos, viņš piespraudīs pie savas somas karodziņu un runās TIKAI un vienīgi latviski, ja būs nepieciešams, bet dziļi zem tā visa kvēlēs tā post-marksisma liesma. Jā, es zinu šo slaveno frāzi, kura izskan katru reizi kad diskusija iet par nacionalitāti: "Nu ne jau visi krievi ir slikti". Ļaujiet man argumentēt ar vienkāršu frāzi - Nav arī neviena ūdenslāse, kas uzskata, ka ir vainīga pie plūdiem. Jo to jau viņi grib - Saskaņu (pēdējā laikā bieži dzirdēts vārds, vai ne?), miermīlību, vienlīdzību. Un tagad uzdodiet sev jautājumu: "Cik Latvijai uzticīgus krievus jūs pazīstat?" un "Cik no viņiem paliks uzticīgi Latvijai, ja Medveģeva bezkaunīgais likums tiks īstenots uz Latvijas teritoriju?"

Ar nožēlu jāatzīst ka "dižais" PSRS eksperiments izdevās, nevis uz Leišiem, nevis uz Igauņiem, bet gan tieši uz mums - gansiem, ja ņem vērā nacionalitāšu proporcijas. Atļaujiet šajā rindkopā man to paskaidrot mazlietiņ detalizētāk, respektīvi, nelielu vēstures nodarbību. Jebkurā vietā, kur sāk uzdarboties kāda Marksistiska ideoloģija, tur tā pārvēršas katastrofā. Tagad salīdzināsim Marksa smadzeņu un magonītes (Papaver somniferum) bīstamību. Pirmais iziet: Marksam - Sociādemokrātisms; magonei - opijs. Mazās devās abi nav īpaši kaitīgi, bet savas sekas tiem ir. Otrais rindā iet: Marksam - Sociālisms; magonei - morfīns. Nu, šeit varētu iztikt bez komentāriem. Trešais rindā: Marksam - Komunisms; magonei - heroīns. IZNĀKUMS LETĀLS! Tieši tā, visas trīs ideoloģijas un visi trīs medikamenti, sākumā bija cerība cilvēcei, bet vēlāk tie izrādījās kā sērga un lāsts. Viss sākās un beidzās ar vienu un to pašu. Jebkurā valstī, kurā jau ir izplatījies komunisms, pirmais mērķis ir likvidēt 10% no visiem iedzīvotājiem. Nav svarīgi vai viņi ir valsts ienaidnieki. Šis skaits ir ļoti specifiski, jo tas ir kā sākums jaunas sabiedrības attīstīšanai. Pats interesantākais, ka tie 10% ir tikai un vienīgi ingeliģence un sabiedrības augstākie. Un tagad, lūdzu pāršķirstiet savas vēstures klades un burtnīcas un sameklējiet cik latviešus deportēja. Precīzi neatceros, bet ļoti daudz. Kad tas bija izdarīts, tika ievesti visi iespējamie krievu strādnieki, bandīti un deģenerāti, t.i. - zemākais slānis. Un lūk rezultāts! Mērķis bija acīmredzams - degradēt un bremzēt Latvijas latviešu attīstību iesūtot noziedzniekus, jo Staļins jau nebija muļķis. Viņš zināja, ka šim režīmam ar laiku pienāks gals, bet gribēja lai vēl pēc tā sabrukšanas sekas ir jūtamas vēl ilgi. Un ar šādām sekām ir praktiski neiespējams tikt galā. Secinājumi ir tādi -ar viņiem mēs negribam, bet bez viņiem mēs nevaram! Viņi un viņu atvases ir kļuvušas par daļu no latviešu sabiedrības, bet latvieši tā vietā lai kaut ko darītu, mūk prom. Tā ir kā gangrēna, kas lēnām noēd vēl veselu palikušo kājas pusi. Un tas ir tikai laika jautājums. Bet ko lai dara? Sūtīt projām? Krievijai viņi nav vajadzīgi. Neviena valsts neuzņemtu tādu lērumu nepiederīgo ļaužu. Bet ziniet, reiz Vācijā bija 6 miljoni žīdu... bet par to nākamreiz.

Par vienaldzīgajiem runājot. Paskatieties tik uz politiķiem! Bāla muļķība, kas to vien dara kā plosās. Vai Jūs tiešām domājiet, ka Latvijā ir kaut viena partija, kas varētu izvest tautu no krīzes? Nē, jo tāda vēl nav nodibināta! Un neļaujiet jēliem medijiem un Šleserismiem Jūs apmuļķot! Apvienojaties, apvienojaties tik cik uziet. Bet vai tas jau nav sen skaidrs, ka viņi tikai grib varu, nevis izglābt tautu? Partijas viena otrai rīkli pušu griež, tā vietā lai risinātu valstiskās problēmas. Mēs visi zinām, kas notiks, ja kreisie būs pie varas. Bet ES zinu, ka vairumam no Jums ir vienalga. "Lai jau viņi tur plosās, kas ta man?" vai ne? Ar tādu domu ātri vien šeit varēs zelēt īkšķi. Uz ielām un transportos es redzu ne tikai svešos, bet gan arī savējos, kas ir apātiski un vienaldzīgi. Šī ir vēl lielāka problēma par slāviem. Man ir žēl dzirdēt uz ielām cilvēkus, kuriem ir vienalga vai viņš ir latvietis vai nē. Itin visur viņš jūtoties vienādi labi vai slikti atkarībā no tā, vai uz galda viņam ir maizes kumoss. Sakarā ar "nacionālā lepnuma" trūkumu, šādos gadījumos tiek daudz moralizēts, nežēlojot stiprus izteicienus. Bet vai šie apātiskie cilvēki ir domājuši, cik atsevišķu patīkamu atmiņu visās kultūras un mākslas dzīves jomās viņiem ir devusi šī dzimtenes un tautības varenības sajūta, kura tad arī ir radījusi patīkamo apziņu būt piederošam tieši šai tautai? Nu paskatieties, tak uz dziesmu svētkiem! Skudriņas skrien pār muguru! Dzied tā, ka zeme rīb! Bet tas ir tikai viens piemērs. Vai viņi ir domājuši, cik lielā mērā šis lepnums pār tēvzemi ir atkarīgs no tā, ka viņiem bija reāla iespēja iepazīties ar tās varenību visās jomās? Vai jaunlatviešu kustība bija bezjēdzīga? Tas bija labs sākums labām pārmaiņām, bet, pateicoties vienaldzīgajiem, tas lēnām mirst....

Vienīgais, ko vēsture man ir iemācījusi ir tas, ka no tās nevajag mācīties un tas, ka tā atkārtojās. Latvju puišeli, neaizmirsti, ka esi latvietis! Un meitene - neaizmirsti, ka tev jālaiž pasaulē arī latvietis!...