Vai Latvija ir gatava “X” dienai un eirooptimistu sapnis par Eiropas valsti ir izsapņots?
Autors: Einārs Graudiņš

Pēdējās nedēļās pasaules masu medijos sistemātiski izskan signāli par smago ekonomisko situāciju ES kontekstā ar atsevišķu dalībvalstu milzīgiem budžetu deficītiem un totālu eiro kursa (tā vērtības) kritumu. It īpaši tramīgi paziņojumi atskan no Vācijas kancleres Merkeles kundzes mutes, kura atklāti paziņo, ka neraugoties uz milzīgām virtuālas naudas investīcijām ES finanšu sistēmā, faktiski uz kārts ir likts ne tikai eiro liktenis, bet visas ES turpmākais liktenis un eksistence. Daļēji var saprast vāciešu satraukumu, jo spēcīgākā valsts Eiropā, kas atteicās no savas vēsturiskās norēķinu vienības- markas, pašlaik ir sasaistīta ne tikai ar Grieķijas, bet arī Rumānijas, Latvijas un citu analogu antiekonomiku esošajām un vēl gaidāmajām problēmām. Kārtējais ekonomiskais idiotisms Lisabonā vai Rīgā smagi sāk atsaukties uz vācu nodokļu maksātāju tik ierasto komfortablo dzīves līmeni. Vēsturiski par aksiomu ir kļuvusi varas izpratne, ka krass tautas dzīves kvalitātes kritums vienmēr ir par cēloni politiskām turbulencēm, kuras neizslēdz iespēju, ka 21. gadsimtā var sākties revolūcija vai karš.

Var saprast Merkeles kundzes un Sarkozī kunga bažas. Var jau teikt, ka panikai nav pamata. Gan vācieši, gan franči zina, ka nevar uzticēt atsevišķu ES dalībvalstu budžetu izstrādi un apstiprināšanu jaunvalstu (piemēram, Latvijas politiskajiem pajoliņiem), tāpēc tiek pieprasīta budžetu projektu saskaņošana ES līmenī. Šāda politiska nostādne (direktīva?) faktiski likvidē atsevišķu dalībvalstu neatkarību un iznīcina to konstitucionālās tradīcijas.

Paralēli vācieši ekstremālā ātrumā ir sākuši ierobežot spekulācijas ar īstermiņa finanšu instrumentiem.

Jautājums - vai mēs šodien redzam tikai atsevišķus negatīvus globalizācijas fragmentus un situācijas, kuras ir ārstējamas un risināmas, jeb notiekošie procesi ir tikai sākums vispasaules krīzes radītajām strukturālām izmaiņām fundamentālā politiskā un ekonomiskā līmenī?

Domāju, ka situācija ir daudz nopietnāka un smagāka nekā pirmajā brīdī liekas. Ja 80. gadu beigu kapitālistiskās ražošanas metodes radīto krīzi izdevās novērst, ideoloģiski sagraujot padomju bloku un tālākos 20 gadus izlaupot milzīgas teritorijas ( paraugāmies ārā pa logu un viss skaidrs), tad ap tūkstošgades miju arī šis Rietumu ieslēgtais un kontrolētais neoliberālo vērtību darbinātais putekļusūcējs sāka šķaudīt un klepot. Lai paildzinātu Rietumu agoniju, steigšus nācās noorganizēt 11.septembra šovu Ņujorkā un uzsākt krusta karus ar mistiskiem teroristiem neeksistējošu masu iznīcināšanas ieroču vārdā. Diemžēl arī dividendes no šī pasākuma jau ir apēstas ikros Malibu, izčurātas šampanietī Fišera salā un samaksātas reālām un politiskām prostitūtām, bet uz virtuālas naudas balstīta pasaules ekonomika sāk izrādīt letāla drudža pazīmes.

Domājoši cilvēki jau sen ir sapratuši, ka mēs atrodamies tiešām globālu izmaiņu un katastrofu priekšvakarā, jo:

1.Tiklīdz Ķīna un Saūda Arābija beigs uzpirkt ASV SIA”Federālās Rezerves Sistēma” nodrukāto zaļo papīru, kuru vēl šur tur sauc par dolāriem, sabruks visas pasaules finanšu un kredītnorēķinu sistēma, un šāds brīdis nenoliedzami pienāks.

2. Jebkurā variantā ASV jau sen ir pilnībā bankrotējusi kā valsts un kā zināmas teritorijas konkrēta ekonomika , un tā nekad nespēs nokārtot savas kredītsaistības, tas nav iespējams nedz tehniski, nedz matemātiski, nedz loģiski.

Intereses pēc iesaku saskaitīt kopā visu ASV fondu tirgū kotēto finanšu nemateriālo aktīvu (plusējot valsts parādzīmes) vērtību pret emitentu peļņu. Sapratīsim, ka reāli dolārs ir garantēts tikai ar kodolieroču esamību un ne ar ko citu.

3. Pasaules ekonomika kopumā ir veidota nevis uz pievienotās vērtības radīšanu, bet virtuālas peļņas gūšanu veicot tikpat virtuālas globāla mēroga finanšu spekulācijas. Jautājums - no kā tad dzīvo zelta miljards, jo pārējo zemeslodes iedzīvotāju dzīvi nevar uzskatīt par dzīvi pēc šī paša zelta miljarda noteiktajiem standartiem? Atbildu -eksportējot savu inflāciju uz trešajām valstīm, radot tur militārus konfliktus un ekspluatējot vergus, bet no turienes importējot pilnīgi taustāmus materiālos labumus zem to pašizmaksas, ko citiem vārdiem sakot var nosaukt par neekvivalentu barteru ar atklātas laupīšanas pazīmēm. Cik ilgi var eksistēt šāds ekonomikas modelis un kāda ir tā kapacitāte aktīvu pietiekamībai ?

4. Ik dienu pasaules demogrāfijā samazinās zelta miljarda dzimstība, bet tai proporcionāli un pat vairāk pieaug trešās pasaules valstu iedzīvotāju skaits. Samazinās kristieši, pieaug musulmaņi un Ķīnas-Indijas teritorijas dažnedažādu konfesiju pārstāvji. Kur ir robeža kristiešu pašpietiekamībai un genofonda atražošanai?

5. Aptuveni 1/3 dabas resursu pasaulē atrodas vienas valsts-Krievijas Federācijas teritorijā, bet kurā nebūt nav lielākais iedzīvotāju blīvums uz 1km2 un pozitīva demogrāfija. Savukārt kaimiņos Krievijai ir Ķīna ar miljardu iedzīvotājiem un bez dabas resursiem, bet abām valstīm ir kodolieroči.

6. ES nav dzīvotspējīga ilgstošā perspektīvā milzīgu tās atsevišķu teritoriju ekonomisko modeļu, dzīves līmeņu un infrastruktūru atšķirību dēļ. Klāt tam visam uzklājas gadsimtu etnopolitiskās atšķirības un naids, teritoriālas pretenzijas. Visi šie faktori ir “snaudošā” režīmā, kamēr tiek nodrošināts nepelnīti augsts iedzīvotāju dzīves līmenis, kā tas krītas-skatīt notikumus pēc S.Eizenšteina “Bruņukuģis Potjomkins”.

Zelta miljarda valstis ar iznīkstošu demogrāfiju pēdējo 50 gadu laikā ir izlietojušas nākamo paaudžu 50 gadu vēl nenopelnīto peļņu. Kritiskā masa ir sasniegta, atliek jautājums tikai par globāla sprādziena-katastrofas sākumu. Loģiski, ka tad norakstīsies visu valstu un to pilsoņu parādsaistības, izmainīsies pasaules politiskā struktūra un uzbūve, radīsies jaunu principu ekonomika un ideoloģiski-reliģiozā kultūra. Diemžēl tas viss nenotiks vienā dienā vai stundā, bet mokošu un ilgstošu kataklizmu pavadījumā un nepieredzētu traģēdiju fonā. Gandrīz droši var apgalvot, ka jau tuvākajos desmit gados atsevišķas privātpersonas vai privātpersonu grupas iegūs savā rīcībā kodolieročus. Tā vairs nav nedz finansiāla, nedz tehnoloģiska problēma, bet tikai laika jautājums. Tikpat droši var apgalvot, ka šie kodolieroči tiks pielietoti pret ASV un Apvienoto Karalisti, pārāk daudz cilvēces smagāko noziegumu vēstures ir nācis no šīm valstīm.

Ar 5 minūšu intervālu 20 kodollādiņu detonācija 20 skaitliski lielākajās megapolisēs ASV un Londonā var uzsākt pilnīgu jaunu vēstures periodu,pat laikmetu . Es tiešām neieteiktu Latvijas ekonomiskajiem emigrantiem doties laimes meklējumos pie aizdīķa Sema vai iegādāties nekustamo īpašumu Temzas krastos. Tā ir bezperspektīva lieta, padomājiem par bērniem.

Uz it kā fantastiska, bet pilnīgi reāla tuvas nākotnes attīstības scenārija Latvijai un tās politiskajai vadībai varbūt vajadzētu domāt ne par to, kā pēdējos pensionāru pensiju grašus un zārku naudu pārfiltrēt SVF kontos,un iznīcinot vietējo ekonomiku glābt pāris svensonu finanšu aferistu kantorus, kurus nezin kāpēc pie mums dēvē par vadošām komercbankām ar ārvalstu kapitāla līdzdalību, bet uzsākt sarunas ar Krieviju un Ķīnu par mūsu vietu nākotnes pasaules uzbūvē. Varbūt tā vietā, lai viena meiča ar baltām tupelēm no Sibīrijas sniegiem šeit murgotu par ASV kodolieroču infrastruktūras izvietošanu, būtu jēga izstrādāt Latvijas nacionālās valūtas un finanšu instrumentu pielietošanas koncepciju ASV (USD) un ES(EUR) pēkšņa sabrukuma gadījumā?

Varbūt nevajadzētu aizmirst, ka 1938. gadā Eiropā un ASV cilvēki mira un dzima, mīlējās un nīda, kaut kur kaut kas karoja (gluži kā šodien Irākā un Afganistānā) un nekas neliecināja par 1939.gada 1.septembra vai 1941.gada 22.jūnija rīta notikumiem. Mēs visi psiholoģiski baidāmies no nezināmā un sliktā, bet tas nenozīmē, ka to nebūs.

Tāda ir galvenā vēstures mācība.
...