vakar no Nefolka kunga blodziņa paņēmu paklausīties De Silence et d’Ombre salīdzinoši jauno – 2010. gada albumu – III - The Fall. sapratu, ka vajadzētu tomēr padalīties arī tālāk. De Silence et d’Ombre ir 2007. gadā izveidojies viena cilvēka projekts no Francijas, post / ambient blekmetāls. nosaukums tulkojas kā "Of silence and shadows".

ļoti sasaucās ar āra atmosfēru, kas bija vakar kaut kādos četros dienā un gan jau būs arī šodien - ārā jau gandrīz nakts, sniegs / lietus, un, protams, pāri visam, progresējoša NOLEMTĪBA (DOOOOOOOOM)

pirmā dziesma ir pilnīgs nonesiens - nenormāli foršs ģitāras skanējums, jau no pirmajiem akordiem var saprast, ka sekos lielākās pasaules daļas nesaprasts nolemtības bleķis, kas šajā gadījumā ir apsveicami - bez kosmiskiem ievadiem puikas vienkārši sāk močīt. arī bungām ļoti skarba, asa skaņa. tad, kad ienāk kardāns iekšā, vajag vaidēt un kliegt, cik krutA. nosaukums arī lielisks - "Suffocating ground"... ej tu mincīt galīgi, ku laba. labākais instrumentālais gabals, ko esmu dzirdējis šī gada laikā pagaidām.
otrajā gabalā toties, tad, kad sātaniskais vokāls nomainās uz eksistenciāli izmisīgu, bleķīgu kviekšanu, mani piemklē jau otrais audiālais orgasms. nosaukums "The Path" diemžēl asociējas ar Sandras Nāzikas (Guano Apes līdere, kas skatāma gana atkailinājusies savā vienā no jaunākajiem klipiem) skaņdarbu kopā ar Apocalypticu (vai drīzāk otrādi), kas, diemžēl, ir ļoti neveiksmīga asociācija, bet šī ir tik ļoti subjektīva problēma, ka man tagad vajadzētu bez maz vai nokaunēties.
"Outcast" toties tīrais vokāls ir ielikts īstajā vietā, tieši sāk prasīties kaut ko nedaudz maigāku, dvēseliskāku, un francūžu puika to mums arī, protams, sniedz.
"Nihilia" ar gana klasisko nosaukumu sāk skanēt kā gana klasisks blekmetālisks gabals, kas uz baigām pāriet eksperimentālākā skanējumā kopā ar enģelisko bekvokālu un lielisko, ārprāta pilno dziesmas nobeigumu.
kā reiz ar dziesmu "Closer to the depths" ir pienācis laiks, lai uzsāktu ar kādu kosmiskāku intro pēc visiem tiešajiem un nepārprotamajiem sākumiem. Ievadvārdi "It's going deeper" lieliski raksturo to, ko varam dzirdēt, jo mēs tiešām dodamies dziļāk šajā nihilistiskajā blekmetālā, mēs tajā nirstam ar saviem kunģiem, aknām un nierēm. bungu kāpinājums norāda uz to, ka šajā dziesmā notiek smaguma intensitātes palielināšanās, ģitārskaņas sāk atgādināt "Suffocating ground", kas pa nākamajām dziesmām jau bija paspējušas vairākas reizes mainīt skanējumu un izmantotos efektus, bet šoreiz kopā ar 'slagmauriskiem' vokāliem tiekam iesūkti pilnīgos blekmetāla biezokņos. vokāli pārveidojas uz izmisīgiem kliedzieniem, līdz ar dziesmas pamatstruktūras kļūšanu vēl episkākai un kareivīgākai. zēns liek dziesmām līmeņus virsū vienu pa vienai klāt, līdz mēs mokāmies pilnīgā agonijā. beigas mierīgas un nihlistiskas, mūsu muskuļi ir atšālējušies, mūs satur kopā tikai vārgs skelets un mēs izšķīstam pret aukstajiem cietuma mūriem (jebkura šīs pasaules siena ir cietuma siena, arī jūsu guļamistabas, kurā iesaku šo albumu klausīties ar aizkūpinātiem vīrakiem, sēžot ubaga pozā starp rituālā nokautajiem upurjēriem* un kečupa peļķēm)
ar sesto dziesmu "The poisoning", kas ir arī albuma īsākā dziesma, dodamies atpakaļ skarbajā skanējumā ar pirmajiem akordiem. beigās nedaudz monotono bleķi īstajā vietā pārtrauc iekšas tirdošs kardāns, kas izzūd līdz ar pārklāšanos feidojošā siņķikā, kas arī noslēdz šī albuma īsāko un, jāteic, ne to labāko dziesmu.
tomēr "Mass for the damned" sākums pārsteidz ar savu skaisto sākumu, tīru ģitāras riffu, kas papildināts ar neregulāru, skaistu bungu ritmu. ģitāras pāriet distortētā skaņā un sākas kārtējais uzbrukums. uzbrukumu tieši saprotam tad, kad skaņdarbā ienāk monotons bungas sitiens, kas vienā brīdī kļūst divreiz ātrāks un pāriet līdz šim izmisīgākajos kviecienos. skaņdarba vidū atkal izturēta pauzīte. turpmākais vokāls velk paralēles ar Ufomammut "Idolum" albumā izmantoto augstās, distortētās vokālskaņas 'arā laišanas' stilu. seko eksperimentālākas un ambientākas beigas, kurās var paspēt ieslīgt nelielā transā, bet tikai, lai atkal tiktu iztricināti ar...
"Celestial Descent" - skaņdarbs ar ļoti skaistu garumu - 4.40. Episks iesākums ar tīrām ģitāras skaņām, kas pāriet dusmīgā, dārdinošā un tricinošā , bet labi organizētā zemo frekvenču uzbrukumā. Šķiet, ka tas ir zems, mūcisks un meditatīvs vokāls, bet, iespējams, šis uzbrukums ir elektronizētāks nekā mēs to varētu būt sagaidījuši.
"This old temple" ļoti iepriecina vieta, kurā ir, es jau teiktu akapella, bet tomēr - kopā ar tām draudīgajām bungām, kas liek mums saprast - draudziņ, te joki nebūs, laiks iedzert antidepresantus, lai neaizmigtu histēriskā vājumā - jo te mums priekšā ceļam stāv maniakālā depresija blekmetāla mērcē, ar melnajiem belcebula pipariem. Misiņbārdis nosmīnējies stāv tavas galvas augšas rajonā un kliedz uz tevi, nolād tevi par visiem taviem grēkiem. Tu ceri uz atpestīšanu, bet lieki. Tavas domas ir izsūcis viens nabaga franču puika, kas tomēr ir tik sasodīti talantīgs, ka varētu pat tikt pie tavas dvēseles...
Kas, piedodies, bet viņam laikam arī izdodas ar nākamo gabalu "Where light never shines". Šī gabala laikā jūtam mūsu miesu sadegam un nešķīsto dvēseli atbrīvojamies no pagātnes un vispār šīs pasaules sloga. Diezgan monotons ģitāras un bungu diskurss, kuru no sākotnēja mērķa aizvirza sātaniski kliedzieni man nesaprotamā vēstījumā... tādā veidā iztricinot pēdējās vārgās dzīvības paliekas no mūsu atliekām. Ģitāra skan lieliski <3 Es arī gribu viņa distortion pedāli, vai kas viņam tur ir. Mūsu dvēselēs un šajā albumā gaisma tik tiešām nekad neiespīd un neiespīdēs, par to esmu tagad jau pilnīgi pārliecināts. Diemžēl citus tekstus gan nesaprotu, tāpēc varu komentēt tikai dziesmu nosaukumus... Pat nezinu, vai tie ir franciski, vai angliski... tie, kas teiks, ka tas nav nozīmīgi - un kā vēl ir. Ja kaut kādā brīdī atradīšu šī albuma tekstus un sapratīšu, ka tiem tiešām ir kāda dziļāka nozīme, tad šis albums manās acīs pilnīgi mainīs savu sākotnējo jēgu... Kas var būt svarīgāks par tekstiem, es jums jautāju?
toties nobeigumā mēs dzirdam gabalu, kas saukts "Untitled"... nu puika, ko ta nosaukumu neizdomāji? ai, jociņš. gabals sākas ar durstīgām echoīgām ģitārnotīm, kas atkārtojas visas dziesmas garumā un saplūst kopā ar atmosfēriskākiem sintiņveidojumiem, iesākumā dalot dziesmas struktūru aptuveni 1/2 uz 1/2. mēs esam atstāti vieni uz mirstošas planētas un dziemas pēdējās skaņas izzūd līdz ar mūsu pašu morālo un fizisko sagruvumu.

vispār spriedze tiek uzturēta visa albuma laikā ļoti veiksmīgi. un ja no sākuma likās, ka uzlikšu fonā, lai parakstītu darbu, tad tagad vienkārši sēžu un klausos, cik skaistu mūziku puika taisa.

*nopērkami Maximā, pie sadaļas "preces labākai blekmetāla izbaudīšanai un rituāliem" - mīkstās mantiņas, kas izskatās kā tikko nokauti jēri un kopā ar labu devu Spilvas kečupa dos vēlamo rezultātu. UZMANĪGI! lūdzu, nenodariet ļaunumu īstiem dzīvniekiem!

albumu nolādināt var šeit - files.inbox.lv/ticket/554bfa408f32... (bet ieteicams pirkt, protams)

iespējams notestēt dziesmu Nihilia ir šeit - rawpleasures.tumblr.com/post/5833324430/de-...
...