Vecie mūzikas topi (mūzikas replika 17.11.14.)

Sekojot nupat klajā nākušajam PINK FLOYD albumam "The Endless River" panākumiem (kas izrādījās kā nr.1 nedēļas albums daudzviet...) - uzdūros vienai domai: tikai t.s. bagātās valstis var izveidot savus nacionālos disku nedēļas topus. Vai tā ir...?

ASV, Lielbritānija, Vācija, Itālija, Francija, Japāna – pasaulies lielākās ekonomikas. Un arīdzan disku topi tikai šo "lielo" nāciju esamību apstiprina. Lai izveidotos (izveidotu) kādu lielu un samērā objektīvu disku "čārtu", tad apakšā nepieciešams pamatīgs tirgus, tostarp mūzikas pozīcijā. Latvijas būšana – vispār nonākt līdz mūsu nacionālajam valsts topam.

Apakštēma nr1 – vai tās dažas mūzikas izdevniecības, kas pārpalikušas pēc lieso gadu iestāšanās un IT tehnoloģiju masīvā jaunlaika uzbrukuma – nu nekādīgi publiski ("trešajām personām") neatklās savu aizbilstamo mākslinieku disku tirāžas. Bet "mazie" un "neatkarīgie" (jeb, kas paši sevi caur savu naudu izdod) zina tikai savējos, ne citu datus. Iemels- VIDam nav lemts zināt patieso tirāžu datus, ne arī konkurentiem.

Apakštēma nr.2 – mums tie albumi vajadzīgi kā pašapliecinoši atrādījumi, ne kā peļņas avots. Tā paša mūzikas tirgus sīkumainības dēļ. Līdzīgi kā lietā ar grāmatām- mūsu tipogrāfijas izdošanas tehnoloģijas ir atslīpējušas, tomēr izdevēji piemirst (vai izliekas ka piemirst): mums lasītāju un reizē pircēju skaits masīvi samazinās. Vienkāršoti domājot- mūzika mums netiek uzskatīta kā peļņas avots. Tamdēļ jautājums par savu "topu" tiek atlikts uz aizmirstības pusi. Tāds sava veida mūsu provinciālisms.

Piederam pie informācijas aprites nomales, un ārpasaulē arī šodien šķiet – Dzintarjūras austrumu piekrastē Krievijas sastāvā ziemā lāči pa mežiem staigā un vasarās nātnā bālēliņi dzīvo kokos plus pārtiek no zivīm (dzirdēts no mūz-biznesmeņa Guntara Rača mutes).

Pirms gada taisni aptaujāju nozarē strādājošos par šādas lietas nepieciešamību Latvijā :) Man bija koncepts — Pirmais Biznesa Radio varētu to topu taisīt, jo albumu tops reizē runā gan par mūziku, gan biznesu.

Sausais atlikums bija apmēram tāds: albumu topu izveidot varētu (singlu topu diez vai, jo mūsu zemē nav tradīcija singlus pirkt jebkādā formā), datus savākt arī pa mūsu mazo valsti nebūtu liela grūtība — tas ir izdarāms. Bet apkopotie dati ir tādi, kas — ja neskaita viņu pašu savākšanas faktu — dos ļoti mazu labumu mūzikas nozarē strādājošajiem. Lielās valstīs šī tabula ļauj izsekot līdzi visiem nozarē iesaistītajiem (klubu īpašniekiem, ierakstu veikalu darbiniekiem, tūru rīkotājiem un koncertaģentūrām, mediju cilvēkiem utt.), kādi tad ir objektīvie rādītāji: cik tev ir tie fani, kas gatavi balsot par tevi ar savu maku. Bet Latvijas apstākļiem šādi dati, lai arī būtu interesanti visiem, tomēr maz ko dotu reālajā mūzikas organizatoriskajā darbā.

Kas attiecas uz radio rotācijām — senāk bija kaut kāds Ķieģelis vai kaut kāds tamlīdzīga nosaukuma resurss, kurā viens spečuks ik nedēļas aplūkoja, kādas dziesmas visvairāk skanējušas radio. Raidstacijas tīri labprāt dalījās ar viņu savos datos. Bet tagad šāda uzskate arī dod mazus rezultātus, tā kā radiobizness ir vēl sliktākā situācijā par drukāto presi…

Vai tik tas spečuks nebija šis pats Sametis :D

Rīgas Balsī bija manis veidotā iknedēļas mūzikas lapa Ķieģelis. Tur bija arī topu-tops, līdz 1999. gadam vācu radiostaciju topus, no kura izvilku kopējo topu. Pēc tam šo stafeti pārņēma Atis Klušs, taču arī viņam 2013. gadā, šķiet, apnika... tas viss. www.lanet.lv/news/airplay/2012/...

piem. taadaa Sloveenijaa ir...

Jā, un vēl dažā "mazā" Austrumeiropas valstī ir... viss atkarīgs no sabiedrības prāta lieluma...

Nu redz nu, tātad nosaukumu izdevās atcerēties pareizi :) Bet, Samet, toreiz tas bija tavs personīgais dzinulis un iniciatīva, kas lika tev to Ķieģeli mūrēt iekšā?

Galvenais jautājums ir - vai vajag?

Un tiešām, ja arī topu var izveidot no tā niecīgā daudzuma, kas pie mums tiek pārdots, tad cik tur pie šāda daudzuma iespējams runāt par kādu objektivitāti, kas tomēr ir svarīgs priekšnoteikums, lai tos topus vispār kādam praktiskam mērķim varētu izmantot.

Bez tā tāds Dzenskrūves tops vien sanāk, kur topa veidotājs stumda dziesmas pa pozīcijām, kā pašam ienāk prātā (un nevienam īpaši nepiš).

1) Jā, Ķieģelis bija mana iniciatīva, kas turklāt gāja cauri lielai pretestībai. Kamēr nonācu līdz nedēļas formātam, man vajadzēja redakcijas vadībai skalot smadzenes no aprīļa līdz oktobrim 1992. gadā. Viss sākās ar manu zvanu redaktores vietniecei ar tekstu "jums tur nav nekas par mūziku rakstīts...". 2) bet es daru Dzenskrūvi, es kādreiz ilgojos izveidot arī klausītāju balsojumu... 3) "(un nevienam īpaši nepiš)" - un esmu pateicīgs arī par mazumiņu, par to- ka īpaši neviens mani netraucē.

Jāskatās, kur pārdošanas apjomi paliek tik mazi, ka pazūd «signāls» un sākas «troksnis». Piemēram, nopārdod kādus 30 diskus no 5 gadus veca albuma — tas ir trokšņa fons, jo tie diski nopirkti vienas skolas vienai klasei kā dāvanas uz beigšanu, piemēram. Nejaušība principā. Bet, tuvojoties Solstafir koncerta datumam, «Upē» sāk pirkt viņu iepriekšējos albumus — tas varētu būt rādītājs! Katrā gadījumā, manuprāt, vismaz kāds Top 40 varētu sanākt Latvijā, kas redzams virs parastās trokšņa fluktuācijas līmeņa tirgū.

Pie kam topā bieži būs dažādi projekti, kur albumi iet klāt kā piedeva priekš kaut kā cita. Mielavs vienreiz senāk man teica — pateicoties sponsorēšanas līgumam ar Cēsu Alu, viņš alus kastēs vien saliek iekšā 7000 gabalus Imanta Kalniņa dziesmu diskus. Vēl pāris štukas pamazām notirgo caur mūzikas veikaliem, tikpat — caur lielveikalu mūzikas stendiem, kur tādi ir. Tas gan ir ilgākā laikaposmā, bet ir!

Disku tirgošana, tā jau vispār ir atsevišķa tēma. Mums ir jau tā, ka konkurenti negrib publiski izpaust notirgotās tirāžas. Kuras var netieši izsecināt no piemēra. Kādā nedēļā nr1. "mans albums" (kuram tirāzu zinu); nr.2 "viņa" albums (tirāža man nezināma); nr.3 atkal "mans albums" (tirāža zināma). Tad var izsecinat aptuveni "otrā" tirāžu... bet to nevēlas daži savstarpēji konkurējoši izdevēji. Un visi draudzīgi negrib ziņas dot VIDam. Precīzāk, tiem noziņo par 400 nopārdotiem, bet reāli aizlaisti tautās - 1000 ...

Šaubos gan, ka sakarā ar intereses pieaugumu par Solstafir gaidāmā koncerta sakarā tiks nopārdoti vairāk kā tie 30 diski - ja vien nez kādā sakarā par to nesāk klārēt pa kādu Radio SWH dienas laikā vai tamlīdzīgi, jo pamatā jau ļaudis, kas par kaut ko tādu interesējas, informāciju par- un pašu mūziku iegūst internetā.

Princiopā droši vien kāds Top 40 varētu sanākt, bet diez vai pietiekami dinamisks, t.i. tiešām tam būtu vajadzīgs samērā ilgs laika periods.

Nav tikai politiskās gribas.

Jebkurā gadījumā, ieguvēji no tāda topa jau ir tikai tie paši mūzikas biznesa pārstāvji, ierindas lietotājam jau ne silts, ne auksts. Ja nu viņi tādu veidot negrib un ir ieintersēti noklusēt pārdošanas apjomus, tad paši vainīgi. Man pavisam noteikti ir nospļauties uz tādu topu.

No visiem pasaules topiem - iegūst tikai mūzikas biznesmeņi.

..."ierindas lietotājam jau ne silts, ne auksts."

Man silts..

Vieta topā kaut kādā veidā ietekmē tavu izvēli?

Nē nu statistikas dati kā tādi man arī principā patīk.

Pieklususī “Eirovīzija 2015” (mūzikas replika 19.11.14./2)

Aizdomīgs klusums vietējās “Eirovīzijas” galā bija līdz par novembra sākumam, kad beidzot tika izziņots – līdz 10.12.14. ir jāiesniedz dziesmas nākamajai atlasei. Un arīdzan pēc pašu organizatoru teiktā: pašmāju atlases konkurss būs savādākā formātā, ar lielāku ekspertu žūrijas dalību. Kas būs?

Visticamāk- nekas īpašs nebūs. Iepriekšējos gados Latvjas mākslinieki izsmēluši savas iespējas ņemt dalību. Sanācis tā- ka visi “dabiskā” veidā veidojušies mūziķi ir pabeiguši dalības iespējas “Eirovīzijā”. Labais tonis un iekšējais lepnums tiem pašiem neļauj vēlreiz “iekāpt tajā pašā upē”. Jauni “dabiskie” vēl nav izauguši. Uz ātru roku sačībināties komerc-tv-šovi neproducē tādus gaišus māksliniekus, turklāt noslēgtie līgumi ar tām pašām tv stacijām neļauj brīvi jauniem dziedošiem censoņiem ņemt dalību Valsts TV pasākumā. Bet trakmētālistus, atonālā džeza un vēl kādu alternatīvo skaņu veicējus cauri nelaidīs iepriekšminētā ekspertu žūrija.

Kas atliek? Tikai ātri sačībināti puspazīstamu un pusplāno galdiņu urbēju popmūziķi. Kas šodien izdomāja, divas nedēļas samēginās vienu skaņdarbu un tad jau gludenā tempā uz lielās LTV skatuves (un kāds varbū tālāk). Kur pārsvarā būs kompjūter-atsitienu “apakša” ar vizuālu fizkultūru priekšplānā. Liekot rokas uz sirds- vai mēs atceramies iepriekšējā gada citus skaņarbus bez (nu jau aizmirstiem) ĀRZEMNIEKU dziedājuma.

Un arī LV organizatori sašūmējušies- ar mērķi, lai vienkārši strinkšķinošie citi “ārzemnieki” netiktu un reizē nediskretidētu mūsu Valsti jau visas Eiropas priekšā.

Nez kāds būs šīs atlases “sausais atlikums” un tas Vienīgais, kuru stumsim atrādīt uz lielās Eiro skatuves. Maz ticams, ka būs – transvestīts vai šov-roka censoņi. Ticamāk, ka būs kāds “latviski piezemēts un patiesās lauku vērtībās” esošs dziedātājs. Lai gan- gribas šeit man kļūdīties. Vispār jau interesanti... viss tikai sākās. Vai ne?

Oceanpath gabalam «Brimlad» īstā vieta būtu Gejrovīzijā. Viņš nav smags (nevis speciāli mīkstināts, bet tāds sanācis no dzimšanas) un vispār pavelk. www.draugiem.lv/oceanpath/...

Vai gejiem ir speciāla "- vīzija"? Tas, ka iepriekš uzvareja Končita- manuprāt liecina: pamazām brīvāki domāšanā kļūstam... (negribas šeit gan izvērst diskusija par "pareizajiem" un "nepareizajiem").

Mūzikas izdevniecības vs internets (mūzikas replika 19.11.14./3)

Laiks pagājis uz priekšu, un mēs esam aizdzīvojušies līdz 21. gadsimta otrās desmitgades vidum. Visai atšķirīga situācija pasaules un arī LV biznesā. Par otro gribas parunāties vairāk...

Ja vēl 90'to sākumā visiem jauniem dziedāt-spēlēt gribošajiem ... ja šamējie to slavu sakārtojās... tad vajadzēja labi draudzēties ar cilvēkiem no kādas mūzikas izdevniecības. Kuriem savukārt ir sakārtota publiskā infrastruktūra (uzpirkti dažu mediju reportieri, tiešās preses relīzes avīžu un radiostaciju virzienā plus promo diski...). Protams, šiem jaunuļiem (kuriem vēl kārojās "lielā zvana" atpazīstamība, nevis pelnīšana mūzikā, un kuri paši ir jūtami neaptēsti juridiskajās un ekonomiskajās niansēs...) bija jādalās par labu ar attiecīgās izdevniecības priekšniekiem. Paši saņemot "maizes rieciena ar plānu sviesta kārtiņu" tiesu. Stipri nedaudziem maksliniekiem/grupām pietika duka pašiem veikt savu mūzikas menedžmentu.

Šodien... internets ar sociālajiem tīkliem atpazīstamības uzdevumu stingri vien atvieglina. Nav jāķēpājas ar neapsviedīgiem reportieriem, virs kuru galvām "sēž" konservatīvi nodaļu un galvenie redaktori. Nav jālien pie mūzikas izdevēju priekšniekiem, ar kuriem pēcāk jādalās 96% viņiem un 4% sev... un jāskalda "mati" par līgumu/kontraktu dažādu apakšpunktu niansēm.

Protams, arī tagad tas ļoti plānais LV mūz-biznesa pīrādziņš ir jādala. Ir šeftmaņi, kas arī no šāda grib atkost brangu komosu. Deķis tiek vilkts katrs uz savu pusi. Arī šodien daža (vai Viena) mūzikas izdevnīeciba cenšas vilkt savā paspārnē komandas, no "kurām" var vēl kādu "kāpostu" nošņāpt.

Finālā- šodien mums ir daudzas mūzikas komandas visos žanros, kuras "pēkšņi" aktīvi darbojas. Simtiem! Izveidojies kāds "fons", kas jau pārvērties par ikdienu. Klausītājiem ir sajukums galvā. Ja agrāk viss ir skaidrs- bija LĪVI, CREDO, MODO, EOLIKA, ORNAMENTS, DĀLDERI un Raimonds Pauls, plus vēl daži... Tad šodien zīmējas visi, kuriem to darīt nav slinkums. Pēkšņi visi slaveni.

Un- pie mums viss ir kā "rietumos". Censoņi ātri nāk un iet, neesam pie vieniem sānus apsildījuši, kad pie horizonta parādās jau citi. Katru nedēļu garāžas grupas pēkšņi izdod albumus. Citi garāžnieki albumus neizdod, bet tīklā jau sprauž dziesmas. Visumā pozitīvi- Latvija beidzot Dzied! Un tas ir jauno mūs-laiku sausais atlikums! Vai ne?

Angliski dziedājoša jaunatne...( mūzikas replika 23.11.14.)

... bija sastopama LTV1 šodienas "Balss pavēlnieka" konkursā. Protams, jāizsaka atzinība organizētājiem- ka uzcirtuši augšā vēl vienu konkursu pamatskolas gadu jaunajiem cilvēkiem. Dažam labam no šodienas konkursa dalībniekiem šis pasākums būs kā starta laukums pārliecinošai mūziķa karjerai turpmāk. Taču visam cauri aužas viens liels "BET". BET- ... kamdēļ dažiem jaunajiem censoņiem ir JĀDZIED ANGLISKI?

Konkursa veidotāji nekādīgi nepaskaidroja, kamdēļ nav obligāts Valsts valodas lietojums šādā konkursā, tikai to (apmēram) "ka drīkst tad visādi dziedāt". Kas tam lokājā TV mūzikas šovā "liek" dziedāt tai Lielbritānijas iedzīvotāju mēlē.

Manas versijas:
- saucot lietas īstā vārdā: ākstamies iepakaļus ASV un Anglijas popmūziķu videi. Hipertrofēti paši (vai vecāki) iegalvojuši, kas tas esot tā kā supermoderni. Ja jau reiz Lady Gaga un Bejonsē rauj dziesmas tai mēlē, tad mēs - mazie un kaunīgie latvieši darīsim tāpat?
- kādi citi spraunaki vecāki un dažs labs daļēji apsviedīgs producents iestāstījis jaunajās smadzenēs "dziedi angliski- un uz balta zirga tieši pēc Tevis atjās kāds pasaulē slavens producents/menedžeris".
- citi uz mākslas pusi ķertie jaunuļiem iegalvojuši "angļu valoda ir pasaules valoda", vai ne? Gatavojam jauno internacionālistu paaudzi. Tikai tas latviski plakanais akcents dziedot traucē iepriekšējo paaudžu klausītāju ausīm.

Tad nu viss tālāk turpinās ķēdē. Kad aizejam uz to pašu "Melnās Piekdienas" klubu– tad pa reizei sajūtamies kā kādā Losandželosas vai Birmingemas mūzikas ieskrietuvē. Visas bandas sevi nosaukušas angliski, un arī t.s. dziesmas tiek locītas angliski. Tas pats daudzos koncertvakaros vērojams citos klubos un pat vasaras brīvdabas festivālos.

Vēl patinot ķēdi uz priekšu... zinām: ASV iekaro pasauli ar dolāru, Madonnu, Lady Gaga un "Avataru". Smadzenes daudzviet uzstādītas uz pakļaušanos, te nav nepieciešamība vairs sūtīt "Šērman" tanku divīzijas un karavīru divīzijas (daudz lielākā skaitā, nekā šodien satiekam Ādažos). Kādiem laikam izdevīgi, ka ES nomalē esam "patēriņa", nevis radošā sabiedrība. Kā zināms "ar tiem, kas dzīvo kokos un pārtiek no zīvīm" (G.Rača izteiciens) ir visai viegli tikt galā?!

Bet viss sākas tik nevainīgi – piemēram "Balss pavēlniekā", vai ne?

tak ir taisni otrādi: Relicseed iekaro Ameriku ar dziesmām, no kurām lielākā daļa ir latviski >:)

Pareizi- zēģelētāji ierāda latvisku mākslu turienes mietpilsoņiem, taču pašu jaunuļiem mēs dzenam galvā internacionālismu...!?

Man jau ar patiktos, ja vairāk bandu Melnajā Piektdienā dziedātu vāciski.

Vācieši kaut kā nemīl savu valodu- trakmūzikā, ne Melnajā Piektdienā, ne arī kur citur.

Pašmājnieki ir brīvi no vācu muižnieku (15.-17.gs.) ievazātā vācietiskuma. Ko gan nesteidzas aizvietot ar latvietību - kapumūzikas mākslā.

Īsti nesaprotu šo cepšanos. Manis pēc var dziedāt kaut basku vai gudžaratu valodā. Es personīgi ~90 % gadījumu vispār nepievēršu uzmanību tam, par ko dzied un tam nav nekādas nozīmes tajā, vai man dziesma patīk vai nē. Turklāt daudzos gadījumos, kur tekstu izdodas saprast, nākas secināt, ka tas ir tik banāls, ka labāk būtu, ja es to nebūtu sapratis.
Ir, protams, reti izņēmumi kā Sky Forger, kur tekstam ir svarīga nozīme.

^ man ir līdzīgi

Varbūt tie procenti ir citi, bet vispār arī man bieži ir līdzīgi, un tas parasti ir tieši banālo tekstu dēļ, kuru īpatsvars tiešām ir liels.

Jāņem gan vērā, ka jebkurai valodai ir savs skanējums, kas atstāj iepsaidu arī uz pašas mūzikas skanējumu - mainās ritmiskais zīmējums, frāzējums utt. (kā piemēru var minēt kaut vai pēdējā laikā aktuālo "Saule, Pērkons Daugava" katalāņu valodā). Ar to var arī skaidrot Skyforger panākumus ārzemēs, kur tikpat kā neviens tekstus nesaprot - cilvēkiem tā specifika patīk.

sametis, vakar, plkst. 21:51

"zēģelētāji ierāda latvisku mākslu [..]"

sametis, šodien, plkst. 11:41

"Pašmājnieki ir brīvi no vācu muižnieku (15.-17.gs.) ievazātā vācietiskuma."

Vai tiešām?

P.S. Kāds sakars metālam ar burāšanu?

Zēģelētāji - burātāji to dara ūdeņos, zēgelētāji-mūzikā to dara skaņu laukā.

Latvijas mazais mūzikas tirgus (mūzikas replika 26 .11.14.)

Pašmāju mūzikas bizness ... ir, bet ļoti maziņš. Rosība gan neizpaliek. Tā tas īsajā versijā. Drusku garākā pasāžā būtu jāizsakās. Tādas sešas galvenās domas.

Tātad...
* Tātad- mēs te Latvijā esam drusku pāri 2 miljoniem, kas ir 1/4 no Londonas (Lielbritānijas galvasilsētas) iedzīvotājiem ar 4x mazāku algu. Salīdzinājumam- tur Londonā 3 stundu apkopēja kādā nomales ofisā saņem ap 500 eiro (visur pēc nodokļiem) mēnesī. Nekvalificēts darbinieks (lielveikala kasiere, piemēram) saņem ap 1200 eiro. Kvalificēts strādnieks (piem., metāllējējs) – ap 3000 eiro, tikpat arī tālbraucēja šoferis. Reportieris iesācējs – medijā ap 50 eiro dienā, ar stāžu ap 100 eiro dienā. Utt. Es te nerunāju vēl par menedžeriem un augstākiem amatiem. Cik pie mums cilvēki? Paši ziniet. Nu un Latvijā mūzikas produkcijas iegāde neskaitās kā pirmās prioritātes prece. Līdz ar to pašā galvaspilsētā ir pāris mūzikas veikali, ar mazākām letītēm lieveikalos un novadu cemtros. Tas, ka mūzika nepērkas- tam ir arī kāds cits iemesls.

* Tas iemesls ir tas – ka "tīmeklis" ļauj mūziku saņemt par velti. Klausīties un lejuplādēt. Liela publikas daļa, protams, šīs iespējas izmanto. Dažas mūzikas izdevniecības to priekšnieku personās ar skaļiem paziņojumiem "kačā" autortiesību tiesības, kas netiek (izdevēju-prāt, daudz mazāk komponistu-prāt) garantētas. Vienkāršoti- nauda iet garām izdevēju kasei. Rezultāts arīdzan redzams: pašmāju mūzikas izdevniecības- kas 90tajos bija vairāk par 10mit, tagad no tām ir atlikušāš vien "Mikrofona Ieraksti" un daži entuziasti.

* Un pašas grupas tagad jau lielā pārsvarā izdod savus albumus, veic prezentācijas paši, veic darbības sociālos tīklos paši. Nav vairs vajadzīgi – izdevēji- starpnieki, kuri ar savu mediju infrastruktūru agrāk veicināja publicitāti. Šodien katrā grupā ir kāds soc-tīklu "speciālists", kas veicina aktivitātes gan "feisbukā", gan "draugos" un vēl šur tur citur. Šodien jau esam pievirzījušies situācijai- kad slavens esi nevis tad, kad esi atzīmejies TV un dažās republikāniskajās avīzēs, bet gan – ja daudzi "likeri" ir "sejasgramatā", piemēram. Situācija šajā virzienā attīstās, un visai interesanti būs uz visu šo paskatīties pēc gadiem 3-5.

* Protams, "atlikušie" mūzikas izdevēji netaisās kapitulēt. Tas pretsitiens ir- "pūst augšā" dažādus TV šovus, kur varētu gūt svaigās "asinis" savai izdevēj-darbībai. JO: agrākās slavenības pamazām aiziet pensijā, kļūst grūtā apmuļķojami finansiāli un juridiski. Jaunuļi, kurus laižam caur šovu sietu- vēl ir neapstrādāta "mūzikas-lielgabal-gaļa", kurus var mīcīt un spaidīt caur dažādiem līgumiem, kas šovu aizmugurē ir iestrādāti vienos vārtos. Izmantojot vidusskolnieku ilgas pēc "ātrās slavas".

* Mūsu publika Latvijā caur internetu (bet, kuram jaunietim tad nav pieeja "tīmeklim" kaut vai iphone versijā) ir atskatijusies visādus skaņu/ vizuālos kumēdiņus. Prātos ir iestājies pilnīgs "piesātinājuma" sindroms. Tamdēļ par publiku ir jācīnās. Veicas tiem- nevis, kas taisa augsta līmeņa skaņu mākslu, bet gan ...kuri līdz apnikumam atzīmējas medijos un sociālajos tīklos.

* Un tomēr mums ir muzicēt gribošie, kas grib darboties arī dažādos alternatīvajos stilos. Varētu teikt, kopumā Latvijā ir ļoti muzikāla tauta. Kuri daudz dara pašapliecināšanās vārdā. Vēloties pateikt (pašiem sev): "es varu". Jāsaka- vēl nav saprasts, ka patiesai atzinībai vajadzīgs ilgstošs darbs. Daudzas mūzikas komandas dzimst, palaiž tautās albumu, pēc tam izjūk. Un pēc pusgada tādām vairs "neviens gailis pakaļ nedzied". Pietrūkst grupām menedžeri...

* Vēl kāds spiediens no ārzemēm. Tā ir ārzemju popmūzika, kuru aizjūras priekšnieki ar vietējo meitfiliālēm- "komerc-"raidstaciju starpniecību uzspiež savu mūzikas viedokli. Ar mērķi, lai arī turpmāk būtu patērētāju sabiedrība- lai tik mēs klausītos ASV saražoto, nevis paši dibinātu skaņu bandas. Citiem vārdiem: lai te uz vietas pēc iespējas izpaliktu radošā ražošana. Līdzīgi, kā lielveikalos- kad iepērkamies citu valstu izstrādājumus, nevis pašmāju zemnieku pārtikas preces.

Tas "pa lielam" pateikts, niansēs varam diskutēt komentāros. Vai ne?

Par pēdējo punktu - man ir vienalga, vai tas sūds, ko skandē tā vai cita komercstacija, ir tapis ASV vai LV. Sūds vienalga ir un paliek sūds, un klausīties to tikai tāpēc, ka to izdirsis kāds tepat vietējais, tāpat netaisos.

Sociālie tīkli ir pašreizējais mārketinga modes kliedziens. Patiesībā ne visus produktus tā var pārdot. Nav jēga kolekcionēt sekotājus, ja viņi no tevis neko nepērk. Mūzikas gadījumā — ja viņi pēc tam uz koncertu neaizvelkas un kreklu nenopērk, tad šāds mārketings nestrādās. Piemēram, Raimonds Pauls diez vai caur sociālajiem tīkliem kādus ļautiņus uz savu mūžīgās jubilejas koncertu aizvilks.

Toties iespējams (līdz tam gan sviedraini ir jāpastrādā) piesaistīt kādu reklāmdevēju. Var sacīsim, rullēt war-grind-putried skaņas uz "rexon" tualetes papīra reklāmas fona!?

Neesmu gan dzirdējis, ka būtu kāds reklāmdevējs pat komercmūzikai piesaistījies, balstoties uz grupas diršanu soctīklos. Pamatā tāpēc, ka reklāmdevēji paši lielākoties lasa Dienas Biznesu un tamlīdzīgus medijus, bet viņu uzņēmumu kontus administrē kāds pajolains praktikants rūtainā kreklā un šaurās, dzeltenās biksēs. Kurš gribētu bārdu, bet vēl īsti neaug. Vienīgā komercmūzika, par kuru viņš interesējas, ir sellout draņķis, ko viņš pats uzskata par ahūno indie underground — un arī to pašu tas praktikants ir dzirdējis tikai tāpēc, ka Grēviņš uzlika divas dziesmas no plates.

Galvenais - “atzīmēties” medijos (mūzikas replika 2.12.14.)

Kurš tad mūziķis pie mums ir populārāks? Viņš, kurš stundām ņeams savā vecāku garāžā un virpina pirkstus uz ģitāras stīgām vai drebina savu balsi līdz aizsmakumam, lai domās un darbos panāktu savus pasaules Dievekļus/ mūziķus? Vai arī – kurš savu “seju” paspēj “iebāzt” visos portālos, visās TV programmās, visās radiostacijās atzīmējās...?

Nav trīs reizes jāmin – ka šādā atpazīstamības sacensībā uzvarēs otrais. Neatkarīgi no tās mākslas līmeņa, kas ir sasniegts savā īsajā daiļrades ceļā.

Varētu pat kādi uzspēlēti mūziķi arī no trakmētāla gala – pabāzt savas sejas uz visiem stūriem. Tā teikt, kur griežamies, tur kāds matains ģīmis viens ir priekšā. Ņemsu par piemēru tagad visai pazīstamos DZELZS VILKUs. Reiz ap 1992-1994. gadu šamējā brigāde no Mālpils zēvelēja kārtīgu “death”, taču vēlāk “frontmens” Juris pamainīja gan sastāvu, gan mūzikas stilu- griezīgu “desu” aizvietojot ar kaut ko ne visai saprotamu, kas finālā tagad velk uz tautisku popmūziku. Ne par to ir stāsts, tā ir katras mūzikas komandas prerogatīva- izvēlēties savu tālāko skaņu ceļu. Toties sāka mūziķi “likt savas sejas” visriņķi, vispieejamākos medijos. Un rezultāts ir uz rokas – tagad jau pieskaitāmi pie veteranizētām-zvaigznēm.

Jāsaka (un pirmo reiz') – mūsu “tīmekļa” publikai visādi mūzikas/ne-mūzikas kumēdiņi ir līdz brošai, toties lielā cieņā ir tādi, kas savas sejas atrāda lielos daudzumos. Kaut kāds domu kumēdiņš: “ja visur Viņš ir, tad Viņš ir labs”.

Ir arī nesenāks piemērs- Jānis Bukums, kuru vēl pirms gadiem 20mit atpazinām kā MONRO līdervokālu. Tagad censonis pēkšņi sadomāja patracināt mūsu rokmūziku- tas ļoti labi. Un sāk no pareizā gala- tik dragā pa soc-tīklu lasītāju prātiem, ka dzirksteles šķīst. Rezultāts pirmais jau pēc daziem mēnešiem: uz brīdi tagadējā “Mūzikas Bankā” ir līderos. Te pareizi saprasts, ja gribi būt apritē- tad nepārtraukti atgādini par sevi. Par mūzikas kvalitātēm pat neiemināmies.

Man visu laiku liekas (nedaudz pārfrāzējot kadu citu no Pirmā Pasaules kara laikiem) ka - “ja sejas runā, tad mūzas klusē”.

Vai ne?

Jefiņš iet un deklamē:
-Pērk no tā, kurš reklamē!

^^ Tie piemēri par DZELZS VILKU un Jāni Bukumu liek secināt, ka arī Mūžameža atpazīstamību un publicitāti būtu iespējams veicināt tikai ar intensīvām aktivitātēm sociālajos tīklos, sasniedzot "zvaigžņu statusu" relatīvi īsā laika posmā?!

Sametis kritizē mūziķu bezgalīgo spamošanu sociālajos tīklos… apgriežas uz riņķi un izdomā visādus tīkla minikoncertus, skaņdarbus par godu kārtējās bankas izputēšanai (nākamo droši vien varēs apstāvēt Norvik banku), blogus ar «tīkla romāna» fragmentiem, un kur nu vēl maršēšana ar otrādu krustu rokā pa Saldu un Tukumu, bildējoties pie universālveikala!

Sametis maršē
Mūza klusē.

nja, kautkā Tev Sameti, līki sanāca.

^^ Varbūt tiešām tā ir brīva, neaizpildīta niša: apbērēt izputējušus uzņēmumus? Ja vēl dabū finansiālu atbalstu no Maksātnespējas aģentūras, ko vairāk var vēlēties... Gluži vai Latvijas tūri taisi no Kurzemes līdz pat Latgalei.

Nekad neesu kritizējis mūziķu "spamošanu" soc-tīklos. Taisni atbalstu grupu aktivitātes tajos. Tā ir milzīga iespēja palielināt publicitiāti. Bet Maksātnespējas aģentūru dabūt sev kā sponsoru, tā ir ideja vismaz apdomāšanai :)

Kas gaida garāž-mūziķi (mūzikas replika 9.12.14.)

Jāzeps man caur internetu uzdeva jautājumu: esmu ar draugiem garāžā, kur mēģinam spēlēt. Kas mūs gaida, ko darīt tālāk? Man liekas, ka būtu interesanti atbildi izrakstīt rakstā. Saliekot lietas pēc kārtas...

* Pirmajā jaunās grupas kopmēģinājumā ir jābūt skaidrībai- ko paši caur muzicēšanu gribam panākt. Es uzskatu, ka jāmuzicē tikai viena mērķa dēļ- nonākt uz pasaulē galvenajām koncertu skatuvēm, izplatīt mūziku caur albumiem, vai mp3, vai caur vēl kādām modernākām IT tehnoloģijām. Ar galveno ideju: veikt mūzikā pienesumu, attīstīt kādu stilu un aiz sevis vēsturē atstāt gaišas pēdas skaņu mākslas laukā. Citas vēlmes- aizpildīt brīvo laiku, ballītēs “kāst” naudu... uzskatāmas kā nenopietnas, bez kāda jel turpinājuma radošajā ceļā.

* Tātad- jums visiem mūzikas grupā ir sapnis kļūt par superpopulāriem ne tikai Latvijā. Tas izcili, varam sākt jūsmot... bet vēl vairāk: ir jāsāk rīkoties.

* Līdzās mēģinājumiem garāžā – ir jāvienojas par menedžeri. Menedžera pienākumus var uzņemties gan kāds no grupas dalībniekiem, gan arī kāds no malas pieaicināts. Uz reizi teikšu, menedžeris ir galvenais organizatoriskais cilvēks grupas dzīvē. Menedžerim ir jāprot: sarunāt koncertus, sagatavot relīzes medijiem, domāt un virzīt grupas tēlu, jāprot motivēt mākslinieciskos un domās haotiskos mūziķus uz ilgstošu kopdarbību, sagādāt pareizos mūzikas instrumentus un skatuves iekartojumu, risināt visus naudas jautājums, paēdienu un transportu koncerttūrēs, vēl daudzas neiedomājams lietas. Kārtīgs menedžeris strādā daudz vairāk – nekā grupas mūziķi. 96% gadījumos grupas turas kopā un ilgstoši strādā gadu desmitus gadījumos- tikai caur menedžera smalko un “aiz-kadra” darba.

* Grupas mūziķiem pirmā nepieciešamā īpašība- spēja GAIDĪT. Tajā brīdī, kad muzicējat garāžā un pat tad, kad esiet pirmo reizi esiet jau pabijuši uz kāda kluba skatuves- tas “automātiski” vēl ne tuvu nenozīmē, ka esiet mūzikas zvaigznes. Patiesībā esiet piramīdas apakšā. Jums ir daudzi konkurenti. Jūs būsiet tikai nedaudz pamanīti- kad būsiet (par saviem līdzekļiem) izdevuši pirmo pašapliecināšanās albumu, kad kādā portālā būs pirmā intevija. Līdz pirmajai dalībai kādā TV šovā vai uzaicinājumam uz Latvijas jubilejas koncertu 11. novembra krastmalā vēl tāls ceļš ejams...

* BET- jāprot ne tikai gaidīt, bet arī... REGULĀRI PAR SEVI ATGĀDINĀT! Visi profesionāļi zina: tikai 10% klausītājus interesē tās vai citas grupas profesionālais mūzikas varējums, daudz vairāk klausītājus interesē visas vizuālās lietas – kāds ir skatuves iekārtojums, kādi ir grupas tērpi, kadi ir pirotehniskie efekti koncerta laikā. Tas laiks ir uz neatgriešanos aizgajis- kad mūziķi uznāk uz skatuves, godīgi nodzied/nospēlē un tikpat godīgi aiziet no skatuves. Šodienas aktīvo klausītāju uztveres akcenti ir pārvirzījušies uz vizuālo pusi.

* Bet pats galvenais panākumu paātrinātājs ir- SPĒJA “savas sejas” iebāzt pēc iespējas lielākā skaitā medijos. Tas ir pirmais un galvenais faktors, kas ļaus jūsu potenciāliem skatītājiem atrast ceļu uz jūsu koncertiem. Jūsu menedžerim ir daudz darba, pirms kļūsiet mediju (un pēc tam arī – koncerta) zvaigznēm.

* ALKOHOLA faktors. Jāpiekrīt teicienam: “spirts ir labs šķīdinātājs – tas šķīdina mīlestību, attiecības, panākumus, bagātību...”. Tas ļoti labi šķīdina arī mūziķa dzīvi. Daudzas pasaulslavenas grupas daudz ilgāk koncertētu un vairāk albumus būtu izdevušas, ja nenotiktu sazin kādas bohēmiskās dzīves meklējumi caur šmigošanos, “zāli” un smagajām narkotikām. Šī paša iemesla tīri statistiski mūziķu mūža garums nav pārāk garš... Pajūk slavenas mūzikas komandas, bet vēl vairāk jaunie un “potenciālie” izbeidz darbību, kad izvēle izdarīta spirta trekterēšanas virzienā. Šeit dzīve ir cietsirdīga: vienreiz šī izvēle būs jāizdara. Vislabāk- ja izvēli darām mūzikas virzienā un pēc iespējas ātrāk.

* Netērējam laiku uz citu mūziķu sacerējumu “koverēšanu” jeb pārlikumu savā sniegumā. Pat ja jūs to pamanīsieties veikt “1:1” ar oriģinālu- jūs būsiet tikai otrie (labākajā gadījumā). Citu skaņdarbu pārlikumi, tie ir slavenu mūziķu greznība. Bet jūs pagaidām esiet jaunie un nepazīstamie. Uz reizi sāciet ar savu mūziku, kuru komponējiet paši. Būsiet ne tikai pirmie paši savā mūzikā, bet arī daudz ātrāk citi novērtēs jūsu grupas potences.

* Kur un kad sākt...? Uzveidojiet savā garāžā pirmos trīs skaņdarbus un... marš uz kāda kluba skatuves. Un Rīgā. Lai arī mūsu galvaspilsētas nosaukums skan cēli, saku- tieši šeit ir visvieglākā iespēja sākt koncertdzīvi. “Depo”, “Nabaklab”, “Melnā Piektdiena”, “Ala” un vēl daži citi klubi ir labs starta laukums. Apmēram 10tajā koncertā jūs pa druskai sāks ieverot. Uz skatuves nav nemaz tik grūti tikt, jāsameklē tik kluba menedžeri, kuri ir atsaucīgi cilvēki. Vai arī meklējiet organizatorus, kas laiku pa laikam uzrīko festivālus. Maz cerības, ka jūs iekļaus kā galvenos vakarā un kādu laiku būsiet kā “iesildītāji”, bet koncertos būsiet padarbojušies. Koncerti ir ne tikai tālākas publicitātes kaldinātaji, bet arī labs mēģinājums. Kurā nedrīkst “lažoties” un kurā būs maksimāli jāmobilizējas. Koncerts atklāj arī mūzikas un vizuālās kļūdas, kuras jāanalizē un no kurām jāatvadās.

* Diezgan nekavējoties jāparūpējas par ierakstiem un kādu video klipu. Jo- mūsu vidū ir daudzi majās sēdētāji, kas savu mūziku ievērtē internetā. Neapmeklējot visus koncertus rīndā. Un pirmais, kas interesēs pirmos jūsu klausītājis- ir mūzika, ko prezentējat. Menedžeris, drusku piepūloties, atradīs kādu iespēju ierakstīt jūsu dziesmu un uzveidot “mājās taisītu” klipu gandrīz par velti.

* Varam sasaistīties ar kādu no vietējām mūzikas izdevniecībām. Tur it kā ir gatava “infrastruktūra” (izeja uz medijiem un dažādu pasākumu organizatoriem), taču TUR saruna turpināsies vienīgi tad, ja no otras puses sajutīs- ka zem jums SLĒPJAS NAUDA. Sarunas ar mūzikas izdevējiem: tā ir atsevišķa tēma. Patreiz īsumā pateikšu: mūzikas izdevniecība ir tāda pati kā jebkura firma, kur vispirms domā par peļņu pašiem priekšniekiem. Izantojot jūs, un tur sēž juridiski un ekonomiski ļoti izglītoti cilvēki (atšķrībā no jums). Un kuri šīs zināšanas neizmanto jūsu labā. Ta reālā situācija 2014. gada izskaņas Latvijā ir tāda- ka apritē palikusi tikai viena vērā ņemama mūzikas izdevniecība, kuras priekšniecība rīkojas kā jau jebkuri ne-konkurences apstākļos. Arī mūsu mūzikas tirgus, kur iespējams pelnīt, ir ļoti šaurs. Tamdēļ 96% pat medijos pazīmējušies mūziķi- skaņu mākslu taisa kā pašapliecināšanos vai kā hobiju.

* Ārzemes! Tas ir jūsu galamērķis. Jāsaka, šodienas IT tehnologijas krietni atvieglina šo ceļu. Tomēr atkal ir jāiet cauri visam tam, ko iepriekš uzrakstīju. Tur neviens ar atplestām rokām un pūtēju orķestri fonā neviens negaida. Ceļs pašiem ir jālauž... un tā notiek rūdījums, kura rezultātā no “jauniem” pārvēršieties par “slavenajiem”.

Ceru, ka atbildēju. Vai ne?

"Tas laiks ir uz neatgriešanos aizgajis- kad mūziķi uznāk uz skatuves, godīgi nodzied/nospēlē un tikpat godīgi aiziet no skatuves. Šodienas aktīvo klausītāju uztveres akcenti ir pārvirzījušies uz vizuālo pusi."

Uz metālu gan nav īsti attiecināms. Bet "aktīvie klausītāji" jau ar tur necik daudz nav.

Vēl kas - ja nedrīkst aizrauties ar kaveriem, tad ar trīs dziesmām būs par īsu, lai kāptu uz skatuves.

^ ja vien katra dziesma nav uz apm. 15 - 20 min

viss jau pareizi, bet koveri jau laba štelle lai saspēlētos. Kārtīgi nesaspēlējoties un ar trim uzpļeckātām dziesmām gluži nevajag uz skatuves rāpties. Citādi būs kā ar Goreslut, kur pēc koncā Strāders taisnojas, ka šie tik pāris mēnešus kopā, nav vēl kārtīgi samēģinājuši utt. Kuru tas krata ?

ziema ir sūds, ziemā nāk depresija, ziemā toties var normāli klausīties Burzum un ēst gaļu, tā lūk, pipeles

viss ko Sametis ir uzrakstīja ir formāli pareizi un taisnība tikai tā ir reāla huiņa. tāpat kā grāmatas "Kā panākt sievietes orgasmu" vai "Kā kļūt par miljonāru".

tā nu ir sanācis dzīvē, ka man sanāk redzēt un dzirdēt daudz vairāk nekā vidējam pilsonim un visiem patiesiem veiksmes stāstiem ir viena ļoti kopīga un raksturīga iezīme (t.sk. mūzikā) - izsitušies un par uzvarētājiem ir kļuvuši tieši tie, kas visu šo huiņu ir ignorējuši un tā vietā no sirds darījuši to kas viņiem patīk un kas izdodas. Un slava, nauda un vara lielākoties ir tikai blakusprodukts tam visam.

^Pilnībā piekrītu. It sevišķi patētiska ir pirmā rindkopa, piemēram "..nonākt uz pasaulē galvenajām koncertu skatuvēm...Ar galveno ideju: veikt mūzikā pienesumu, attīstīt kādu stilu un aiz sevis vēsturē atstāt gaišas pēdas skaņu mākslas laukā." Kurš 16-20 gadus vecs tīneidžers sāk muzicēt ar tādu mērķi?
Ja viņš ir no Latvijas vai citas mūzikas biznesa jomā nelielas valsts, tad viņam ir ļooooti slimīgs pašvērtējums. Par panākumiem sapņot ir normāli, bet ne jau plānot atstāt paliekošas pēdas mūzikas vēsturē.
To jau drīzāk var attiecināt uz gadījumiem, kad producenti bīda mākslīgi izveidotus projektus, kur galvenais ir nopelnīt piķi un mūzika ir pakārtota

Tie komercprojekti gan nekādas paliekošas pēdas mūzikas vēsturē nemēdz atstāt.

It kā jau var piekrist, ka pēc pamatīgas lielummānijas tādi mērķi velk, bet no otras puses, taisni tajos 16 gados jau tā arī pieklājas domāt, kad vēl viss ir priekšā un pasaule vaļā, tā sacīt. Ja tādu mērķi uzstāda 40-gadīga viduvējība, tad, protams, tas ir diezgan muļķīgi. No trešās puses, ir visai liela isepēja, ka tā pēdu atstāšana nemaz nav tas, ko tev vajag.

netīras, dubļainas, sūdaini smirdīgas gumijnieku pēdas — gaišajā, tīrajā mūzikas ainavā!

Atbildot: 1) es taču piekrītu tam- ka muzicēt, tur tam ir jābūt sirds-darbam. Formāki to neveikt. 2) koverēt kādas dziesmas- tas ir labi darīts mēginājumos, lai labi saspēlētos. Bet uz skatuves ne-savas mūzikas pārlikumi "jauno un cerīgo" sniegumā- izsklausās pēc muļķības, tikai veterāni drīkst atļauties pārlikt citu dziesmas savā repertuārā. Tāds mans viedoklis. 3) "Kurš 16-20 gadus vecs tīneidžers sāk muzicēt ar tādu mērķi?"- visi!!! Protams, ja vēlēšanās nav ilgi pirms muzicēšanas izauklēta, tad tā izčab. Un mūzika- arīdzan nav. Par mākslīgi uzveidotiem producentu projektiem- par tiem atsevišķi parunāsimies. 4) tādus mērķus gan (lielā vairumā gadījumos) neuzstāda 40-gadīga viduvējība, tādus uzstāda vēl pirms šiem "40"... 5) "netīras, dubļainas, sūdaini smirdīgas gumijnieku pēdas — gaišajā, tīrajā mūzikas ainavā!" - tas nav iespējams, mūzika vienmēr ir tīra. Ja lieta (indivīda limenī) nonakusi līdz mūzikas radīšanai, tad Viņš ir mākslinieks- smalks un dvēseliski tīrs cilveks. Yeye.

Esam ieslīdējuši pilnīgā kapitālismā (mūzikas replika 11.12.14.)

Ne es to izgudroju- bet to vēl “dzelzs aizkara” jeb PSRS laikos caur sprakšķiem un makslīgajiem zāģiem dziedēju no BBC krievu redakcijas legendārā mūzikas apskatnieka Seva Novgorodceva mutes. Atbildot uz jautājumu: tad ar ko atšķiras padomju estrāda no rietumu popmūzikas? Atbilde bija: padomijā- ja esi ticies estrādē pašā augšā, tad vari neko nedarīt- bet vienalga esi populārs. Rietumos- pašam visu laiku jāatgādina par sevi, jo pretējā gadījumā “tavus” panākumus ātri visi aizmirst...

Tas tika teikts ap 1982. gadu, taču teiktais ir aktuāls arī 2014. gadam izskanot...

Es pēkšņi iedomājos- vai kāds atminas COSMOS reiz bijušo megagrupu? Es pēkšņi iedomājos- vai kāds atceras vietējo reperu nr.1 – Ozolu? No smagā gala – kādam vēl ir prātā pērkonīgie GRONDH? Utt., utjpr.

Tajā pašā laikā labā atmiņā daudziem ir – sešdesmito beigas un septiņdesmitie. Kuriem “aiz 45...”. Tajos “labajos laikos” (kā pilnasinīgi tos dēvē šodien vēl kāda 1/2 cilvēku) bija viss skaidrs- bija viens Mestro, bija MODO, bija EOLIKA, bija Zigmārs Liepiņš. Bija daži dziedātāji Maestro “aizbildniecībā”. Bija drusku vēlāk arī LĪVI un CREDO. Ap viņiem (ar norādi no LPSR kompartijas) un tikai ap viņiem grozījās toreizējo nedaudzo mediju reportieri. 80tajos, kad nedaudz atslāba ideologiskā vara, tad parādījās daži t.s. pašdarbnieki- PĒRKONS, VAIDAVA, DĀLDERI. Daži sitās uz augšu pieres apdauzīdami, citiem tas ceļš tika bruģēts (lai arī ārzemniekiem parādītu “brīvu padomju cilvēku” iespēju muzicēt). Protams, viņiem bija smagi jāstrādā- dažiem pat 40 koncerti mēnesī bija (tamdēļ, lai “koncertu trūkumā” tais laikos nebūtu vieta rasties kaut kādiem pašdarbniekiem, kuri caur “dzelzs priekškaru” pēkšņi orientēsies DEEP PURPLE, LED ZEPPELIN vai kādā citā tamlīdzīgā virzienā, pie tā paša graujot padomju cilvēku sociālistiskā realisma mūzikas mākslu).

Ne jau Latvijas rokmūzikas vēsturi stāstu. Stāstu te- ka toreiz mūzikas cilvēkiem viss bija skaidrs: mums ir daži mākslinieki. Un tie daži mākslinieki būs, ne citi.

Šodien- pašmāju rokmūzikā ir “pilns grozs” ar visādiem skaņražiem. Klausītājiem ir apjukums, tie spiesti “sadalīties” starp daudzām grupām. Tagad vairs no 7, bet gan ~ 250 “bandas” dala fanu masu. Un daudzas mūzikas komandas tamdēļ spēj vien novākt dažus desmitus savus karstos fanus. Ja kādreiz viens mākslinieks mēnesī lauku kultūras varēja skatītājus savākt, “kur mušai nebija sprukt”, tad tagad kāds tādus koncertus var (labākajā apstākļu sakritībā) uztaisīt 1-2 reizes mēnesī. Nu varbūt 6 reizes, kam seko pusgada radošā pauze.

Šodien ir liela konkurence, desmitiem grupu un solistu pretendē uz vienām skatuvēm. Ja “ieturi pauzi”, tad pats garantē arī totālu paš-aizmirstību. Trakais nosaukumu karuselis griežas neapstājies. Salīdzinājuma pēc varam pavērot tagadējo Lielbritānijas top40, kur šajā nedēļā Eds Šīrans ir galvgalī. Šodien dziedātājs ir visu galvās, vai tas būs pēc pusgada? Gada? Kaut kas līdzīgi arī mums, tagad Dons ir priekšgalā. Būs tā pēc pusgada, gada? Būs- ja censonis spēs par sevi visu laiku atgadināt. Kā atgādina par sevi visu laiku PRĀTA VĒTRA, SKYFORGER, arī daži vecmeistari no padomju laikiem. Intars Busulis, kurš strādā kā ātrvilciens (un novēlu izturību uz vēl kādu laiku). Tad droši vien medijos drīz būs KARNEVAL YOUTH (kur ir Renāra Kaupera 2 dēli, un kurus menedžerē PRĀTA VĒTRAS aizmugures komanda). Pasekosim nākotnes hronikai...

Bet jau šodien domāju- vismaz LV pop-rokmūzikā ir kapitālisms iestājies uz neatgriešanos!

Tam nu gan nevaru piekrist, ka mākslinieks vienmēr ir smalks un dvēseliski tīrs cilvēks. Bieži jau tā mākslas radīšana tieši ir dvēseles attīrīšanas process. Īpaši jau metālā.

... caur attīrīšanos uz mākslu taču!

Nu ir itkā 250 kolektīvu - tāpat jēdzīgie tik tie paši 5-7 ...

Mūzikas virziens – uz pasauli (mūzikas replika 27.12.14.)

Latvijā rodas aizvien jaunas un jaunas mūzikas grupas. Pilnā žanru un stilu spektrā. Rodas un pazūd, lielākā daļā “gadījumos” pēc pusgada arī nosaukumi aizmirsti. Jaušas tāda kopēja mūzikas kustība, kas gan ir amorfa un arī tāda bez izteikta mērķa. Vienīgais pamanītais mērķis: nepastarpināti uz āru laužas vēlme muzicēt. Kas gan arī nepavisam nav slikti, bet...

... ko līdz (reizēm padomajot) šī spēka un laika šķiešana, ja nekas īpašs nepaliek “pēc tam”. Jāsaka, mūsu laiku informācijas parbagātībā daži agrākie notikumi- kāds izdod albumu, kāds nokoncertē... vairs ir “tikai fons”. Jo šodien to dara gandrīz katrs uz mūzikas pusi tendēts censonis. Latvijā esam mēs kā siļķes mucā – savā mūzikas lauciņā. Vai- kā savā “ieskābušā krējuma ķērnē”.

Tad nu Latvijā, kur cits citu pazīst – visi ir tādā “mazā maisiņā”, no kura grūti izsprukt. Bet: tas ir nepieciešami. Mūsu mūziķus- īstā slava, atzīnība un ... ja vēlaties... atpazīstamības patiesais eksāmens ir ārpus Latvijas robežstabiem.

Latvijā- pietiek padraudzēties ar dažiem medijiem, lai “15 minūšu prožektoru gaismu” dabūtu- tas ir ne visai lielas piepūles darbs. No vienas puses – lokāli uz brītiņu esam pazīstami, bet no otras puses- publika caur informacijas pārbagatību gandrīz neuztver nosaukumus individuālā līmenī.

Bet atpazīstamība aiz robežām- tas notiek caur smagu darbu. Pats svaigākais piemērs- ir Intara Busuļa dalība Krievijā notiekošajā “Golos” konkursā, kur pats tika līdz ceturtdaļfinālam. Intaram jau sākas tas radošais periods, kad “Latvija par šauru liekas”. Nākas iekasrot jau citus publiskos laukus.

UZ REIZI SAKU: šodien jaunajiem censoņiem, kuri mūzikas radīšanu un atreferēšanu no skatuves dēļu puses izskata par mērķi, kā vienu no darbības virzieniem jau pašā sākumā būtu nepieciešams ieprogrammēt ceļu uz ārzemju klausītāju. Kaut vai tamdēļ, lai atstrātu pēdas rokmūzikas vēsturē un “pie viena” arī pelnīt plus sakrāt vecumdienām. Vecums, ticiet man, ļoti ātri pienāks.

Latvija – tirgus ziņā- ir stipri par mazu, lai uzturētu visus dziedāt un spēlēt gribošus. Pasaule (kopumā ņemot) sacukārt ir ar nepiepildīta tirgus potencēm.

Lūk- masīva darba fronte grupu menedžeriem. Bet menedžeris, kā jau pirms brīža runājāmies, ir mūzikas komandas galvenā dvēsele un skelets, ja vēlaties. Vai ne?

Kas ta tam Busulim sākas? Gan pa Eirovīzijām, gan Novajām Volnām jau iepriekš izdziedājies. Kaut kāds TV šovs galīgi nešķiet kā kaut kāds progress.

Sūds peld pa sūdu bedri — tas arī viss šovs.