bisk mazaak dzeeru un nezinaaju kas ir gorgoroth :D

veģetāriete
daudz stopoju
nelaimīgi iemīlējusies

Man bija labāka atmiņa, jo es tik bieži nedzēru alokoholu.

Lielāko daļu algas tērēju diskiem, mazāk spamoju, mācījos, bija vairāk matu uz galvas, kā arī retāk par zarazu sauca - kopumā, ar mani iet uz leju.

heh... tā grūti atcerēties, uz vecumu atmiņa švaka palikusi...
Tik nesamaitāta un uzticējos cilvēkiem, biju tolerances iemiesojums (nez, kur tas tagad pazudis :D) Katru dienu no pusdiennaudas metu krājkasītē pa santīmiem savam pirjama basam.

haahaha, jauki :)

biju koju cilvēks, daudz vairāk dzēru, nezināju ko gribu no dzīves, klausījos visādu huiņu.

Biju nodzinis matus, sācis strādāt un saņēmies pabeigt vidusskolu.

Dzīvoju kojās, kodieni un tusi bija ikdiena, tjip studēju, bija aizmugurē izskūti mati un baigā vēlme spēlet grupā līdz padi*su ģitāru un kombi (nozaga).
:D

Baigais naivums, daudz alus, true ideālisms.

mhmmmmm....
Mazinjss
Bez baardas (kaa tad)
Tikko biju izliidis no paakjiem un atklaajis ka Riigaa ar matainjiem kost ir forshi...

mazs pokemons

Students ar garākiem matiem kā tagad, bez bārdas, mazāk alkohola patērētājs, vispār daudz smukāks un audzinātāks/pieklājīg

Ne tik naivs kā tagad.

arī mazs pokemons

Dzēru mazāk, končus apmeklēju reti un Deseniekus klausījos ļoti maz :D

Skolotāju bieds!
Un pilns ar naivu cerību ka klases disenē vēl kādam varētu patikt Suffocation :)

biju kautrīgāka nekā tagad, man bija bail no cilvēkiem, atrados neīstā vidē..

Slinkums nebija mani tik cieši sagrābis pie rīkles, bet citādi tāds pats vien biju. Kad pie deniņiem klauvē nelūgtais viesis - vecuma vājprāts, cilvēki vairs diži nemainās.

totāls idiots, klausījos nu-metālu, pankroku...gadrīz vispār nedzēru, šausminājos par Cannibal corpse vokālu, ļoti labas sekmes skolā.....

"totāls idiots, (..), ļoti labas sekmes skolā....."

cik paradoksāli.

cilvēks

Kas biju? kas biju? ... - Venoms biju! Un kaa biju, taa paliku. Tikai aareejas izmainjas veicu. Bet uz metaalu veel dullaaks kaa liidz tam esmu meties... :D :D :D

Īsi mati bija, klausījos pamatā tikai bleķi, mācījos tehnikumā un centos draudzēties ar visiem metālistiem, kas tur bija! :D

labs atskaites punkts- 5 gadi. tāda pati arī biju. bet kas bija pa vidu, labāk lai nevienu neuztrauc:D

mācijos un rukāju, krāsoju mellus matus un bārdu (cik nu to par bārdu var saukt), nesen tikai sāku klausītues SFU un biju daudz naivāks

Man bija 12...

Undeadam zhetonc...
laipni luugti mataino pulkaa..

Tev i tikpat cik man pirms 4iem gadiem-tev visa jautriiba veel tikai saakas.

pirms 4 gadiem - doom, fucking doom.
tagad - even more fucking doom.

pokemons.

Mēs visi tādi bijām ;)

protams, ka neapdomīgāks biju :)
vairāk par visādiem nenozīmīgiem sīkumiem uztraucos

2. kurss augstskolā; topā vēl aizvien divlitrīgie ali; iegūta vadītāja apliecība, mednieka apliecība, foršākie apavi- kedas. Varētu to vēlreiz piedzīvot...

Bija gari mati, klausījos tikai metālu.

majors:
''"totāls idiots, (..), ļoti labas sekmes skolā....."''

''cik paradoksāli.''

Sekmes mācībās neatspoguļo dzīves gudrību/pieredzi :D

Naivāki laikam visi pirms 5 gadiem bija, tas jau ir tikai dabiski.

Es biju tievāks :) Iecietīgāks pret dažām lietām; vai varbūt vienkārši bija lielāks pohujs uz visu. Dzert jau laikam dzēru tikpat daudz :D Bleku nevarēju ciest.

Gāju modeļskolā, klausījos HIM.

heresy es nebiju vismaz tada ir mana teorija

par laiku atpakal

nav ko stastit parociet google un visu atradisiet :)
pirms 5 gadiem daudz speleju datorspeles citigi gaju uz poligonu un
uz biblioteku
metalu neklausijos
katru dienu lasiju kadus 6 preses izdevumus
vairak lasiju gramatas
bija sauraks draugu loks
diena kad bija ciet biblioteka man likas sausmiga
speleju teatrī
veicu investicijas qr2.net hostinga&webdizaina projekta ko atzistu par vienu no lielakajam kludam :D

Es biju samērā nesen izvācies no vecāku mājas un sāku baudīt patstāvīgu dzīvi. Dzēru alu no plastmasas pudelēm, spēlēju Heroes of Might and Magic 4, klausījos Summoning un sapņoju, ka kādreiz tikšu uz Wacken Open Air :D
Izlasīju arī pāris grāmatas un man pamatīgi izmainījās pasaules skatījums...

Tie paši džinsi, tā pati jaka, arī no XXL pāršūtais skaju t-krekls tas pats, kas 7 gadi atpakaļ. Hmm, mūzikas gaume tagad ir daudz plašāka, galvenokārt klausos neofolk, daudz mazāk un tikai labu/klasisku metālu.

Īpašības nez... biju intraverts, tagad ekstraverts. Mīlu cilvēkus.

Ā, jā, alu vairs nedzeru.

^^^ bļā, šitā pagrimt pa 5 gadiem ;)

mēs arī dzērām to plastmasas draņķi -- fūuuuuu peee :P

es vel tagad dzeru no plastmasenem, man patik it ipasi tie 7%

Pirms 5 gadiem es biju sīks knislis (tagad arī sīks, bet tad vēl sīkāks), kas brasas kapos dirsināja metālistus, un tad lielie ķaunie metālisti mani iepazīstināja ar Cradle of Filth un Dimmu Borgir (nu toreiz jau biju starā krietni par viņiem) un tā nu es sāku....

decapitated

nemīz, gan arī kādu dienu izaugsi :D

nu izaudzis vai ne, vienkarsi dazi pudelnieki ir labi ka piemeram 7% apinitis, njam njam, mes ar fateri parasti lokam tadus lauka :)
Bet ja grib piedzerties ar ko tadu, tad gan nav tas pats labakais variants :D

Starp citu, dakteri spriež, ka visveselīgākais un pat veselību uzlabojošais alk. ir sausais sarkanvīns, pa glāzei dienā.

BladeOfDarkness, jā, visādi gadās! :))

Tā spriež tie dakteri, kam ir samaksāts tā spriest. Ir dzirdēti līdzīgi apgalvojumi arī par citiem alko dzērieniem, parasti tie ir alus un konjaks. Brīnos, kā šnabis un viskijs, kam arī ir gana plašs tirgus un attiecīgi dh līdzekļu, nav sevišķi popularizēts līdzīgā veidā.

Skaidrs ir viens, ka katrā no galvenajiem alkoholisko dzērienu veidiem - alus, vīns, šnabis, brendijs/konjaks, zāļu uzlējumi utt. ir šādas tādas labas īpašības. Ir gan arī viena būtiska, kas eventuāli var atstāt bēdīgas sekas, proti, pierašana un no tās izrietošā pārdozēšana - gan īstermiņā, gan, īpaši, ilgtermiņā.

Priekā!

Aha, iespējams. :) Es tējas sev taisu. Nevietā, bet padalīšos mīļākajā pašatklātajā receptē: divas kārtīgas riekšavas purva vaivariņu, mazs zariņš balzambērza, daži priežu pumpuri un maza riekšava labas klasiskās zaļās tējas, piemēram Chun Me.

Bija pētījums, ka 2 litri alus saturot visus cilvēkam dienā nepieciešamos vitamīnus un ka tas ir baigi veselīgi. Protams, to pētījumu bija veicis "Vācijas alus institūts". :)

Reku: kartmens.blogiem.lv/2007/08/02/9094.htm...

negaiss izklausas labs bruvejums
pec ka garso? nelaime ka neesmu ievacis attiecigas sastavdalas:/

Priežu pumpurus vari dabūt aptiekā, Chun Me Apsarā, pārējais gan pašam jāpavāc, abi aug purvos. Balzambērzs sastopams reti, bet bez tā var iztikt, tiesa, piedod tādu foršu rūgtumu. Kopā tas viss garšo garšīgi. Ak jā, ar purva vaivariņiem nedrīkst pardozēt, ne vairāk kā reizi nedēļā, citādi kaitīgi nervu sistēmai, draugi biologi melš, ka arī pieradums var rasties. Par visām zālītēm, to augšanas vietām, izskatu un sekām pirms lietošanas izlasiet ārstniecības augu grāmatā. Ja slinkums vai nevaļa, var vienus pašus purva vaivariņus, laba manta.

Viskijs un šņabis ir gana populāri, lai tiem speciāli ar papildus reklāmām vajadzētu ielauties tirgū. ;)

Pirms 4 - 5 ... par to es tik pat labi varu parakstīties zem Intara teiktā. Bet samērā trokšņainā "Blome" diskusija liek atskatīties nedaudz senāk. Uz laiku, kad es biju krietni savādāks nekā šodien. Kad Metallica bij popsa un CoF vispār bij geju mūzika. Kad tikai nikna gaļa bij pieskaitāma pie pareizās - īsto vīru mūzikas. Uz lekcijām tikai ar alu, pēc lekcijām šnabis, ko uzdzer ar alu.

Latviešu publika ir izaugusi no "nav labi, jo mums jau nekā nav; pie mums neviens nebrauc" uz "nav labi, jo gandrīz visi, kas brauc, sūkā".

Tāpēc gribu uzsaukt katram sūrajam pohujistam: vai nav pie dirsas?
Metalšova džeki pamazām bliež augšā festiņu ar bandām, kas teorētiski varētu ieinteresēt lielāko daļu smagi orientēto neformāļu. Un nevajag tagad dirst par to, ka "es uz koncertiem eju tikai lai baudītu mūziku". Cik nu pēdējā laikā esmu uz tiem koncertiem bijis, novērojumi liecina, ka vismaz 3/4 publikas pamatā tas ir tusiņš ar cilvēkveidīgajiem un traukos iepildītajiem draugiem. Kad uz končiem gāju aktīvāk - tusiņš savējo pulciņā bij galvenais arguments.

Zinu, ka pēdējās rindkopas drīzāk iederētos Blomes apspriešanā. Rakstu to šeit, jo tieši šī diskusija (Tu biji..?) pamudināja mani uz tāda apjoma vārdu plūdiem.

Pirms 10 - 12 gadiem jaunības maksimalisms sita tikpat augstu vilni kā tagad. Tikai pie mums gandrīz neviens nebrauca. Tagad spēj tik izvēlēties končus, ja līdzekļi vai laiks neļauj apmeklēt visus.

Stāsta morāle ir tāda: neapdirs to, kā biļeti pēc desmit gadiem pirksi ar nostaļģiskām trīsām.

Praktiski visu savu laiku istabā spēlēju giču,jutos kruti,pilla galva ar sapņiem,o jā maksimālisms.Dzīvoju iekš Led zeppelin,Black Sabbath.Brīžam paplosījos,bet vispār jau biju diezgan noslēgts un vientuļš.

"Kad Metallica bij popsa un CoF vispār bij geju mūzika."

tāds periods man arī dzīvē bija ,tas gan pirms kāda 1-2 gadiem /m/ m

Tagad klausos Royksopp ar smaidu uz lūpām un nebēdāju :D

p.s. un Cof ir geju mūzika

Kad visi blekmetālisti pakārsies savos krustos, kad visi goti mirs no pederastijas radītām slimībām, kad neofolka grupas izmirs no incesta, kad Polijas elektrostacijas pārstās ražot strāvu industriālajām grupām - izdzīvos tikai Metallica...

Pārcēlos uz dzīvi Rīga, Zeļļu kojas, atkla audzēju garus matus, sāku iepazīt Rīgas smagās mūzikas skatuvi...

o kāda tēma! tagad jau jāsaka pirms 10 vai pat 15 gadiem.
2008.g. biju vēl kārtīgs tusētājs, kgan jau sāku tākā nobriest pieauguša cilvēka dzīvei.

4-5 gadi pie mūsu vecuma ir tikpat kā vakar jau :D

laiks sašaurinās un katra nākamā cilpa ir ātrāka

Hmm pirms 10 gadiem studēju LU VFF un par dzīvi nedomāju, studijas patika, tuss patika, tikai žēl un to arī nožēloju, ka neizdevāspilnībā izbaudīt koju dzīvi, viņās dzīvojot :) Bet biju traks, aktīvi apmeklēju končus, aktīvi dzēru un daudz (tagad es vienu 0.5 aliņu varu dzert visu vakaru un izbaudīt no auksta līdz siltam visas garšas nianses ), ja nemaldos, tad ik vakara tuss bija pie Anglikāņiem un pa retai reizei arī bedrē :)

pirms 10 gadiem .... domaju par saulaino nakotni
pirms 15 gadiem .... neparko nedomaju, dzive bija zalja
pirms 20 gadiem .... domaju par saulaino nakotni (videne tak jau pabeigta bija, LV krutaka valsts pasaule)
pirms 25 gadiem .... neparko nedomaju, dzive bija zalja

Pirms 15 gadiem uzreiz pēc videnes, kā visi nepilngadīgie mudaki, iestājos universitātē. Izturēju 3 mēnešus, aizgāju strādāt un ne mirkli neesmu nožēlojis. (Ilzīte izdarīja tāpat un pēc tam teica, ka arī nenožēlo.) Toties trāpīju Buļļu ielas kojās, kur padzīvoju vēl laiciņu pēc eksmatrikulācijas :)

Pirms 5 gadiem mums ar Ilzīti uznāca kkāds prāta aptumsums (ir darbs, ko mīlam, karjera un zināmi panākumi, arī kreisais biznesiņš zeļ), un mēs iestājāmies Juridiskajā koledžā. Izturējām trīs nedēļas.

Pagājušogad uznāca nākamā lēkme, un iestājos kkādā biznesa koledžā. Jau pirmajā lekcijā krievžīdu pasniedzējs sastāstīja tādus brīnumus, ka man esot bijis sarkans ģīmis, viņu klausoties. Izturēju precīzi trīs stundas.

^tač nopērc kādu diplomu beidzot un miers... pofig kādu. Un lēkmes pāries :)

Iekritīs vēl otrā azartā - pirkt katru papīreli pēc kārtas :D

bet savādāk par to izlgītības tēmu:
pirms 15 (+/-) gadiem vesela varza man labi zināmu čomu (t.sk. arī es) sastājās augstskolās, koledžās. Kā nu kuram veicās- kāds mēnesi noturējās, kāds 2 kursus, mainīja pēc tam n-tās augstskolas u.t.t. Nedaudzi reāli ieguvuši kakalaurus, maģistrus, kas nu kuram. Neviens nav nodzēries, nebomžo. Lielākai daļai ģimenes. Kkā sitās pa dzīvi: te, vai īrijās u.c.

Kaut kā sitas pa dzīvi visi, kas ir dzīvi...

Es arī pirms 15 un bišķiņ gadiem pabeidzu vidusskolu un iestājos augstkolā. Man gan nebija sevišķas skaidrības par profesijas izvēli (īsti nav arī tagad), zināju vien dažus novirzienus, kas nepavisam nesaista, piemēram medicīna, IT, u.c. Izvēlējos diezgan pragmatiski - atmetu tos, kas varbūt tīri labi gāja pie sirds, bet nesolīja pārticību nodrošinošas karjeras iespējas, paliekot pie varianta ar pietiekami daudzološu nākotni, kas likās ok arī patikšanas ziņā. Bakalauru dabūju, bet pēc tam, sākot pastāvīgu darbu nozarē, drusku pazuda motivācija tikt pie augstāka grāda, un tā tas arī palika.

Kamēr vēl mācījos, līdz kādam 3 kursam bija pārliecība, ka pēc viena saugstākās iegūšanas, noteikši piemāčišos klāt vēl kaut ko, bet tas arī pārgāja :) Stipri šaubos, ka vēl kādreiz uznāks vēlme kaut ko studēt, ja nu vienīgi nāktu pēkšņa apskaidrība, kas ir mans īstais aicinājums dzīvē.

Pirms 10 gadiem sēdēju pie kompja. Tagad sēžu pie kompja.

^^ tip kojās patrallināt bez bēdu? >:)

O, desiks ar Buļļu ielas kojās tusējis :) Man ar īsu brīdi pa studiju laiku tur patika ierasties un iemest ar kursa biedriem, bet parasti tas beidzās ar manis izmešanu no kojām pilnīgā vafelē, tur vēl tāds sievišķis bij, kas vislaik dirsās par dzeršanu un vakaros savus studentus ar iekšā nelaida, bet kaut kā arī šamā tika pierunāta (piekukuļota) ar iemešanu un končām, ka pēdējais gads jau bij visai interesants he he

Kādus pāris gadus (2000-2002 laikam) es arī biju biežs viesis Buļļu ielas kojās. Vienreiz laikam gandrīz nedēļu no vietas tur nodzīvoju :D

BladeOfDarkness, 2008. gada 24. martā, plkst. 01:03

''Dzēru mazāk, končus apmeklēju reti un Deseniekus klausījos ļoti maz :D''

pirms 5 gadiem končos dzēru daudz vairāk (8-10 aliņi MP bija norma, tagad 1-4), mājās bišku mazāk. Muzonu laikam apmēram to pašu ko tagad klausos.

^^^ Sievišķis Buļļu ielas kojās, cik atceros, bija stingrs — bet tikai ar nosacījumu, ja pieķēra vedam iekšā nepiederošas personas (kontrole gan nebija pārāk stingra, varēja iztikt) un ja pēc 23:00 nebija klusums. Tad nu pirms 23:00 parasti tika uz pilnu ručku uzgriezta Modern Talking dziesma «Matainās Kājas» (un tas bija laikos, kad tev vajadzēja piederēt fiziskam diskam, no kā to dziesmu palaist!) un iets gulēt. Dabiski, miegs nenāca, un tika apspriestas dažādas perversijas — tā kā pašiem pieredze šajā lauciņā tolaik bija niecīga, tad tika komentēta Kanibāļu un Necrophobic lirika.

Aaaahhh.. Matainās kājas???

Buļļu kojas leģendāras..tas gan. (man tur mācījas čupa džeku (t.sk. klasesbiedri)) tos pašus 15 gadus atpakaļ, lielākā daļa no viņiem ilgāk par 2 gadi tur nenoturējās. Ja ne eksmatrikulācija, tad destruktīvais dzīvesveids bija par cēloni izlidošanai. Tā arī neesmu tur bijis ciemos. Pēdējais mohokānis, kas man personīgi zināms, tur vēl kādā 2002` vai 03` dzīvoja.
Koju auru jau veido kontingents, kas tajā dzīvo. Gk. tur ģeogrāfi tusēja. Manā laikā bija tā- ja kur citur nav ticis, bet vajag uz augstskolu- tad uz geogrāfiem :D
Protams- plītē visi kojās: ekonomisti, būvnieki, mediķi, juristi... Bet ir kategorijas, kam tas padodās ar sevišķu degsmi:)
Domāju, ka tur Buļļu kojās nekas nav mainījies ne 1991`, ne 2000`, ne arī šodien.

Cik dzirdēju no biedriem, kas arī ap 2002-2003. gadu no turienes izlidoja, tad pēc tam jau tā bohēma tur esot stipri gājusi mazumā - galvenokārt tā paša kontingenta izmaiņu dēļ. Var aju būt, ka tagad atkal ir kas uz "labo" pusi mainījies.

Mēs jau pa Ķīpsalu arī plītējām, bet tur tomēr tas plānojums (istabiņas grupētas pa trim kopā ar vienu sanmezglu un virtuvi) neveicināja tik grandiozas dropes. Tad vēl ieviesa ārdurvis ar magnētisko čipu, kas vēl vairāk sarežģīja nepiederošu personu iekļuvi. Tiesa, pēdējā koju karjeras posmā mitinājos otrā stāva istabā, kur džekiem bija allaž pa ķērienam virvju kāpnes, ko vajadzības gadījumā izkarināja pa virtuves logu, kas izgāja uz ieejai pretējo pusi, piedevām tādā kā nišā.

Bija jau jautri laiki, bet tas ir noiets etaps, tagad laikam vairs nevarētu tādu dzīvi izturēt - galvenokārt jau privātuma trūkuma dēļ.

Laikam 2004. kaut kāda paaudžu nomaiņa notika, Zeļļos arī 2002. vēl viss notika, bet 2004., kad no turienes pazuda, kojas vairs pazīt nevarēja.

Par buļļu kojām piekrītu, ka to atmosfēru jau veidoja cilvēki, kas tur bija, tagad ļoti šaubos, jo paskatoties, kas darās vēsturniekos, nu diez, ja arī es baigi nemācījos, bet eksāmenus spēju nolikt labi, jo bija zināšanas kā tādas, un tāpēc varēju atļauties vairāk patusēt, tad tagad jaunie studenti ir tik noslēgti uz atsevišķiem bariņiem, ka lielāki publiski kopā tusēšanas pasākumi vienkārši nav viņiem domāti, tas pats par fukšiem, studenti ir kādi 80 iestājušies, a uz iesvētībām ierodas tikai 30, jo ārā oktobrī ir auksti un slapji un kas tik vēl ne, bet tā, savā laikā mēs fukšos bijām kādi 120 cilvēki, un pamazām ar katru gadu to skaits ir sarucis proporcionālā regresijā, tas pats par fakultātes tusiem un koju.

P.S. Mēs vēsturnieki laikam bijām II vietā aiz ģeogrāfiem dzeršanas un izpriecu ziņā, kopējais tuss gan mums beidzās, kad ģeogrāfi pievēma mūsu veco faķi Saktas ēkā un tad bij mazs kautiņš, kas beidzās ar vēsturnieku pirmās līnijas pavemšanu iekš ģeogrāfiem he he :)

vismaz pēdējos gadus 3-4 buļļu kojas galīgi pamirušas - esot galīgs klosteris, lai gan arī pārējās kojās, cik dzirdēts, neko diži daudz neārdās

Es biju dzirdējis, ka otrā vietā aiz ģeogrāfiem dzeršanas ziņā esot bijuši teologi, bet pārbaudījis šo info neesmu.

Neatceros, ka Buļļos teologi būtu dzīvojuši. Kojās pie ķīmiķu faķa gan pāris reizes sanāca ar viņiem pakost. Reižu skaits nebija liels, tāpēc mani novērojumi nav statistiski ticami, bet tobrīd tur bija atsevišķi indivīdi, kam piemita ļoti liels spars ar Zaļo Pūķi cīnīties, bet, ka nosacīti vidējais teologs baigi ņemtu iekšā, tā es nevarētu teikt. Mani vairāk izbrīnija fakts, ka 99% sieviešu, kas mācījās teologos, smēķēja ar ātrumu ~1 cigarete stundā, kam es tobrīd nekādi nespēju turēt līdz.

Teologi tiešām laikam tolaik dzīvoja citur, Buļļos bija vēsturnieki, biologi, ģeogrāfi utt. Ar teologiem sanāca dzert tikai samērā nesen, kad jaunākajam brālim klasesbiedri iestājās teologos un nāca no manis aizņemties vēstures grāmatas :)

Pieminētais Modern Talking gabals īstenībā saucās nezin kā, bet mēs piedziedājuma tekstā gribējām un saklausījām vārdus «hairy legs», attiecīgi dziesmu saukājām par «Matainajām Kājām» :)

Stīpa tolaik bija 8 lati, bet visas kojas ir ar to pašu mazumiņu pamanījās nodzert dienas trīs pilnīgā komā, pie kam to darīja visi pieci Buļļu koju stāvi reizē. Mūsu istabiņa uz tā fona bija visai mēreni viduvēja — līdz bezfilmai dzērām reti (visi trīs kaut ko strādājām), televizoru pa logu izsviedām tikai vienreiz un bomzim ar trīslitreni pa muguru ielidinājām arī tikai vienreiz, bet citiem gāja daudz raibāk. Stāstīja leģendas, kā viens Artūrs (ja pareizi vārdu atceros) bija no piektā stāva izplanējis un palicis dzīvs (un no šī gadījuma neko nemācījās, jo turpināja koklēt vēl trakāk), kam tur peles bārdā pa nakti bija midzeni ietaisījušas utt. Stāva galā dislocētajā lelajā mazmājiņu telpā reiz bijušas pievemtas 5 izlietnes no 4, un apkopēja, to redzot, pievēmusi beidzamo.

Bija arī dzēruma «dziesmu kari»: viens stāva gals izvelk gaitenī savas deviņdesmitnieces un ņemas drillēt Inokentiju Mārplu (toreiz bija «Spēks no tētiem» laikam tikko iznācis), uz ko mēs izvilkām savējās un uzgriezām līdz sarkanajām iedaļām Paradise Lost pirmo albumu. Komene ar visu savu kārtības mīlestību bija pieradusi pierauties malā 2 — 3 dienas, kamēr stīpas un iekrājumi bija nodzerti.

Kolektīvajā aptumsumā piedalījās pat tādas istabiņas, kurās nedzēra. Vienā šādā kolektīvā žūpošanā dziļi pēc pusnakts atskanēja pirmā kursa meitenīšu čiepsts aiz durvīm: «Zēni, jums gadījumā lauznis nav? Mums durvis aizkritušas!», un tā nu mēs gājām lauzt viņām durvis: viens — ar lauzni, otrs — ar polšu, trešais — ar uzdzeramo.

Lidošana no piektā stāva - tā jau ir Buļļu koju klasika. Mūsu laikos (baisie 90.tie) arī viens puisis tādu triku veica. Rezultāts - pāris zilumi un strēbieni pēc iznākšanas no slimnīcas turpinājās. Džeks bija pilnigi pārdzēris jēgu un paziņoja, ka viņam slinkums mērot tālo ceļu pa gaiteņiem no piektā stāva pie meitenēm uz ceturto un ka daudz ātrāk to var izdarīt, kāpjot no loga uz logu. Savulaik viņš bija apguvis kaskadieru mākslas pamatprincipus un pēc viņam domām veikt šādu triku ir tikpat viegli kā dunduram kājas noraut, bet diemžēl savu štīmi viņš, izsakot šo vērtējumu, neņēma vērā. Tak, iespējams, Zaļais Pūķis viņam stāvēja klāt, jo viņš iekrita svaigi uzrušinātā puķu dobē un no rīta, kad, pilnīgi neko nesaprotot un neatceroties džeks modās slimnīcā, viņa pirmais vārds bija "Aliņuuu!".
Mūsu laikos komene pati aktīvi ņēma iekšā un, kad viņa nomira, zārku nesa lielākie strēbēji no vēsturnieku un ģeogrāfu vidus, par to nopelnot par velti sīvo. Viņas pēctece - krustīgā, mennonītu sektas locekle, mēģinajā cinīties pret pūķticību, bet sekmes šajā jomā viņai nebija lielas.

Droši vien atgadījums ar izkrišanu no piektā stāva šeit ir viens un tas pats, par to leģendas dzirdējuši laikam ir daudzi.

Pašam vienreiz gadījās nožauties, naktī no Buļļu kojām caur otrā stāva logu dodoties pēc šmigas uz stūra nočņiku "Apelsīns"; izkāpjot pa virtuves logu, varēja nokļūt uz poģika jumtiņa, no kurienes savukārt varēja nokāpt uz gāzes trubas ventīļa, no kurienes jau it droši nolekt zemē. Es, iereibis būdams, gan aizkāpu tam ventilim garām un no kādu 2.5 m augstuma atmuguriski uz asfalta izklājos, bet nekas, pat lāga neapdauzījos.

Ledusskapis pa ceturtā stāva virtuves logu arī tur reiz tika izlingots. Drīz pēc tam sākās kampaņveidīga tīrīšana koju iemītnieku sastāvā, un atgadījums ar ledusskapi esot ticis inkriminēts visiem pēc kārtas.

Es paspēju padzīvot aptuveni gadu, 2006. - 2007. Pirmais vakars jau bija diezgan unikāls. Sēdējām gaitenī, caur ūdenspīpi tika darbināts vietējais pētersīlis, tad atvilkās divi matainie (varbūt pat kāds no klātesošajiem), no armijas mugursomas turpat gaitenī tika izkārtoti 2L celtnieku sporta dzērieni un vakars turpinājās. Līdz brīdim, kad ar neatlaidīgu uzbāzību vairākas reizes cauri tam gaitenim soļoja Teksasas reindžers (tā laika komenei bija tāds palīgs, tievs vīrelis, savas džinsenes teju līdz nabai uzvilcis), kurš pieprasīja bujānu pārtraukt, citādi izsaukšot policiju. Vispār tur dzīvot bija... savdabīgi.

Ja nemaldoes, tad tas, kas izmaucās no 5 stāva Bij Mārtiņš žideļūns, manā laikā vēsturnieku datorklases admins, visnotaļ savdabīgs un neaprēķināms, kad iedzēris, a tā visādi citāti jauks cilvēks :D

Mūsu laiku lidonis noteikti bija cits. Viņš mācījās biologos, ko gan nepabeidza, bet līdz kādam 3.ajam kursam varonīgi tika. Ja pareizi atceros, viņa vārds bija Jānis, bet pēc šī atgadījuma viņu visi sauca vai nu par Lidotāju vai angliskā versijā par Flaijeru.

Haha, trīs dažādas versijas par galveno varoni. Domāju, ja šādi atgadījumi būtu atkārtojušies, tad leģendas būtu vēl daudz treknākas.

90. gadu vidus lidojums nebija leģenda. Pats tajā pasākumā es nepiedalījos, bet nākamajā dienā bija iespēja noklausīties notikuma atstāstu gan puiša, kas pīpēja uz balkona, kad Flaijers lidoja, gan divu pilsoņu, kas otrā rītā viņu atrada slimnīcā, versijās.

Par leģendu, tas saprotams, kļuva mazliet vēlāk. Versija, kuru es esmu dzirdējis ir diezgan tuva tavam izklāstam.

Lidotāji tur bijuši pavisam reāli- manam klasesbiedram, kas tur iestājās: vēl pirmajās semestrī (1999`), gadījās lidot. Kārtējā kodienā, totālā pālī esot, līdis pa 3šā stāva logu (bijis pārliecināts, ka pa 2tro) ar mērķi aizdoties pēc polša. Skaidrs, ka nopisies lejā. Un vēl tā neveiksmīgi. Aplauzis apakšdelmus, plaukstas un kkurus tur skriemeļus laikam. Mēnesi traumās gulējis. Ar to viņa ģeogrāfa karjera var teikt bija galā :D

Augstāk panesās teksti, ka tagad visās šajās kojās mierīgi un tas, kas vēl notikās 00` gadu sākumā galīgi nav tas.
To varētu skaidrot ar paaudžu teoriju, kas man simpatizē. Respektīvi X paaudze, kas dzimuši 1963-1982 gados (skaitļi var drusku variēt). Tas bija tas demogrāfiskais pēckara (WW2) laiku sprādziens, kad bija ļoti liels jaunu cilvēku īpatsvars, radās brīvdomātāji, sex drugs ar rokenrolu u.t.t. Respektīvi- tāds mega tusētāju vilnis. Un piekrītat, vēl tie, kas dzimuši 80`to sākumā deva kārtīgu žaru 90`/00` mijā, kad bija sasnieguši savus tusētāja gadus. Vēlāk sāka viss noplakt- jo: nāca Y paaudze. 80`to otra puse- 00` gados dzimušie, kad vērojama demogrāfiskā lejupslīde, maz jaunu cilvēku, visi dzīvo digitālā pasaulē, karjera pirmajā vietā u.t.t.

neesmu speciālists, bet man liekas baltiem diegiem tā paaudžu herņa šūta. Paaudzi rēķināt divdesmit gadu garumā kaut kā neliekas saprātīgi (varbūt demogrāfi vai sociologi vai kas ar tādu lietu pētniecību var kaut kā prātīgi argumentēt).

Bet pēdējam teikumam gan piekrītu - mazāk cilvēku/vienaudžu + interneti droši vien arī noved pie tā, ka jaunieši ir mazāk raduši socializēties un tusēt.

P.S. par lidotājiem un leģendām - nepārprotiet, lietojot vārdu "leģenda" es negribu apgalvot, ka tas ir pasakas, tas attiecas uz to folkloras slāni ar kādu šādi atgadījumi apaug.

...nu ir pilns internets par tām teorijām attiecībā uz X, Y, Z u.c. paaudzēm.. nezinu, izklāstīts diezgan loģiski.
kautvai te links www.talentedheads.com/2013/04/09/generati... ir arī skaidrojumu vikipēdijas u.c.

Agrāk, kad dzīvoja īsāku dzīvi, apbērnojās ap 20 gadu vecumā. 35 gados bez bērniem nozīmēja pakļūt zem sabiedrības nosodījuma. Tāpēc arī paaudzes tādas.

Par dzeršanu paaudžu paaudzēs. Padomju laikā tu, cilvēks, neko panākt vai padarīt nevarēji. Tāpēc nodzeršanās bija to laiku sabiedrības forma. (To man ir teikuši cilvēki, kuri paši to laiku piedzīvoja un caurdzīvoja.) Pēc analoģijas žūpošana kā sabiedrības forma pastāvēja vēl deviņdesmitajos, bet tagad nodzeršanās kā sabiedriskā izpausme ir pamatīgi gājusi mazumā, jo tev, cilvēkam, ir interesantākas lietas, ko darīt — un tu arī vari kaut ko panākt, ja sadomā!

Man tieši par lielu tas intervāls liekas - cik gan daudz kopīga var būt agrīnos 60. un agrīnos 80. gados dzimušajiem? Tie intervāli arī dažādos avotos atšķiras, piemēram, šajā www.socialmarketing.org/newsletter/features... jau tie reālāki rādās. Pie kam, politiskā situācija arī to stipri ietekmē - ASV sanāk viens dalījums, PSRS - cits, kaut kur Āfrikā droši vien vēl cits.

^Intaram
domāju, ka kopīgs daudz. nu jau minēju par to demogrāfisko sprādzienu (runa par rietumu pasauli, protams). Tas bija tāds samērā ilgstošs periods ar nomācošu jaunu cilvēku īpatsvaru, nebija digitalizācijas, nāca klajā brīvu uzskatu visatļautība (ja tā varētu teikt)- tas ir arī tas laiks, kad radās visi hipiji, panki, disko, fanks, rokeri u.t.t. nomainot vienu desmitgadi pret otru, un visur gāja pa priekšu tāds.. nu..` aktīvs svabadības gars`:) Un digitālajā pasaulē mēs iegājām vienlaicīgi- toreiz, gan 20gadnieki, gan tiem, kam virs 40.
PSRS bija stabilais Brežņeva stagnācijas periods.... kkas līdzīgs :)

40 gadnieku ienākšanu digitālajā pasaulē ar kaucienu "nahuj man tas neverās!!!!1", īsti nevar saukt par ienākšanu.

^ … kamēr 60-gadnieki ienāk digitālajā pasaulē ar saucienu — «Kas tas tāds ir, kas man te tagad pēkšņi atvērās?!»

Hmmm, par tiem, kam tuvu 70 varu sacīt, ai mīļais, es nevaru uzklikšķināt uz šīs ikonas, pele mani neklausa, ak vai, atkal paslīdēja garām, jo redzi, es takš teicu, ka nekas nesanāks ar apmācīšanu lietot datoru :)

^ wow, reāli advancēts 70nieks :D

Trenēties vajag. Paziņai vecmučāgs (ap 80 laikam) solitēru spēlē ka nu tikai.

Mja? Mana ome (70+), reiz bija uztaisījusi feiku profilu ar jaunas daiļavas bildi Draugiem.lv, lai ar jauniem džekiem varētu, zoli kapājot, pakoķetēt :)

^ Manas sievasmāsas vīra opim ~ 90 gadi. Bet ir gan digitālais fotoaparāts viņam, gan viedtālrunis, gan internets.

Runājot par dzīvi kojās, studijām utt. - maniem laikabiedriem koju dzīve ietrāpījās ~ 1991.-1995. gados.
Tolaik vairāki paziņas dzīvoja LU Zeļļu ielas kojās (tie paziņas studēja LU Fizikas-matemātikas fakultātē). Lielākā daļa no viņiem kojās iemitinājās gk. tālab, ka tas bija ievērojami lētāk kā īrēt dzīvokli Rīgā. Un parasti viņi kaut kur strādāja, bet lekcijas neapmeklēja. Lai pagarinātu savu dzīvošanu kojās, nepieciešamības gadījumā tika ņemti akadēmiskie atvaļinājumi. Līdz bakalaura diplomam neviens neaizstudēja, taču pēc dažu gadu dzīves pa kojām tika iegūta "melnā josta" cīņā ar Zaļo Pūķi.

Vēl viens mans klasesbiedrs pēc ~ 20 gadu (jā, jā, divdesmit, nevis divpadsmit vai divu) ilgām studijām arī LU fizmatos, secināja, ka līdz bakalaura darba uzrakstīšanai un aizstāvēšanai vēl aizvvien tikpat tālu kā rāpus no Rīgas līdz Abrenei... Tā arī nesapratu, vai viņu galu beigās izmeta no LU vai arī pats aizgāja, jo mācījās viņš pēc t.s. "individuālā plāna". Taču to ~ 20 gadu laikā paguva nomirt vai citādā veidā nomainīties daudzi docenti, profesori, lektori u.tml. mācībspēki, pie kuriem mans klasesbiedrs savulaik uzsāka "grauzt zinību granītu".

Nu pa 20 gadiem studējot, var kļūt arī pats par leģendu, sevišķi jau bakalauru studijās un būt mūžīgais draugs ar pirmā kursa studentiem :) Laiki nāk un iet, valdības krīt, bet šamais arvien vēl studē fiziku :)

Man ir aizdomas, ka par šādu kadru es esmu dzirdējis. Nebija iesauka Docents?

mhm un jaunajām studentītēm ierādīt kura gulta tā mīkstākā >:)

...un kura pipele tā stingrākā?

^ ^ Intar, par mana klasesbiedra iesauku - nezinu, vai LU viņu sauca par Docentu, taču viņa paps (kurš nomira 2006. gadā) tik tiešām bija docents LU fizmatu fakultātē. Un uzvārdi bija vienādi gan docentam, gan manam klasesbiedram :)

Tatad 2009. gadā biju (pēcējo gadu) mūzikas korespondents club.lv saitē / saite tagad nestrādā. Pēc tam "uzmetu" saites priekšnieku (nemaksāja algu). Gada otro pusi kopu tantei 3 govis, 20-22 aitas, suni, kaķi, vistas.

Redz, es par tām personālijām galīgi neko nezinu, bet nesen ar jauniegūto kolēģi spriedām par kojām, uzdzīvi utt., un viņš minēja kaut ko par mūžīgo studentu, kurš bijis fizikas dižgars.

^ No personālijām man bija zināms klasesbiedra paps-docents, kā arī vienreiz redzējos ar vācu valodas pasniedzēju.

^
2003. gada sākumā saņēmu piedāvājumu no tā klasesbiedra - "mūžīgā studenta" veikt nelielu gabaldarbu-haltūru, jo esot kaut kāds nenokārtots parāds vācu valodā. Lai arī skolas laikos biju izcils, ap 2003. gadu jutos dikti vājš savās vācu valodas prasmēs. Teicu, lai tas klasesbiedrs atbrauc pie manis, varam visu apspriest. Sarunas gaitā sapratu, ka:
1) nenokārtots parāds ir par 6 semestriem;
2) uz vācu valodas lekciju tas "fizikas dižgars" esot bijis tikai vienreiz padsmit gadu laikā;
3) no manīm izcilība netiek sagaidīta, taču "ain bishen doič" būtu noderīgs, jo vajadzētu ierasties tādā kā labas gribas vizītē pie pasniedzējas uz konsultāciju;
4) vizītes mērķis - mēģināt sarunāt kādus alternatīvos ieskaišu nokārtošanas variantus, taču, ja nekas nesanāk, uzzināt par iespējām kā svešvalodu izvēlēties poļu valodu (tajā manam klasebiedram bija pat ļoti labas zināšanas).

Protams, noticēt, ka 1 konsultācijas laikā būtu iespējams nokārtot parādu par 6 semestriem, ir apmēram tas pats, kas noticēt, ka kara laikā vienrocis sarkanais partizāns viens pats varētu nogāzt no kātiem veselu hitleriešu divīziju. Taču, rūpīgi izvērtējuši visus iespējamos riskus, nolēmām, ka ir vērts izmēģināt spēkus šādā avantūrā :)

20 gadi? nu tas nav pilns rublis :) Izklausās pēc frīka. Kādreiz šādiem fruktiem ir pat kāds talants, ko veiksmīgi noslāpē ar dzeršanu (neticu, ka talantu nevar nodzert). Tā arī nošķiež savu laiku, savus gadus, iestrēgdami kkādā ilgstošā plato fāzē, tb mūžīgā studenta statusā. Ilgi ir kādu koju mēbele, pārdzīvo vairākas studentu paaudzes, kļūdams tādā vīzē par leģendu- tad tomēr tiek izsviests ārā.

^ Nu, tā var nodomāt, ka 20 gadu ilgas studijas ir tas gadījums, kad augstskolā nokļuvis grūtgalvis, kuru skāruši kādi nopietni mentālie defekti :) Taču patiesībā kas tāds bija iespējams tikai tāpēc, ka viņš bija docenta dēls.

T.i. - brīdī, kad jau bija izsmelts akadēmisko atvaļinājumu limits, un puisis nopietni riskēja tikt izmests no LU, ne bez tēva palīdzības tika izshēmots, ka studijas varētu turpināt pēc t.s. "individuālā plāna".

Es gan īsti nesaprotu, kāpēc vispār viņš tos 20 gadus mocījās, ja jau bija acīmredzams, ka diez ko viņu neizteresē ne zināšanas, ne droši vien arī papīrs?
Man viens pazīstamais Jelgavā LLU līdzīgu meistarstiķi veica, bet viņam bija mērķis. Toreiz vēl bija obligatā armija un bakalaurus ņēma latviešos. Sapratis, ka ar mācīšanos iet kā pa celmiem un maģistrs viņam spīd tāpat kā nēģerim pasaules čempiona tituls šahā, viņš ar n-tajiem akadēmiskajim tur nocīnījās līdz 27 gadu vecumam, kad vairs nebija derīgs dienestam vecuma dēļ un, kaut arī viņš tobrīd jau bija sasniedzis ceturto kursu un finišs vairs it kā nebija tālu, pateica "Čau" un izņēma dokumentus.

^ Viņš nemocījās. Un bija pat kaut kādā brīdī uzsācis rakstīt bakalaura darbu.
Faktiski tās studijas "pēc individuālā plāna" viņam šķita līdzvērtīga beztermiņa uzturēšanās atļaujai LU studentu rindās :)