No autoostas līdz konča vietai nav tālu, ik uz soļa satiekam pa letiņam, arī manu mīļo māmiņu, ieklīstam vietējā pagrabiņā, kur pārbāzts ar abu dzimumu un visu vecumu mataiņiem. Nazis palēnām demonstrē leišu mēles zināšanas, mjā, arī es vēlāk itin tekoši lietuviski čaloju :) Pārsteidzoši zemās alkohola cenas (liķiera pudele, piemēram, + - 10 litu) rada tukšumu vietējā veikaliņa plauktos/ ledusskapī, un mūsu brašā pulka noskaņojums arvien uzlabojas. Pozēju BigUggas digitālajam brīnumam, rezultāts redzams galerijā. Sapazīstamies ar vietējiem, tusiņš izvēršas arvien jaukāks.

Pēc kāda laika ejam iekšā konča telpās, brīvi ienesot visus šķidros krājumus. Vieta- kaut kas vidējs starp padomju laika skolu un armijas kazarmām. Garderobe nav obligāta, neesam jau Kabatā.. Tā kā šis ir stāsts par konci ( it kā), tad pieminēšu blici, kura visvairāk palikusi atmiņā- Andaja. Jauki linu tērpi ar nedaudz ķeltiskiem rakstiem, tāds pat audums pārsegts pār sintezatoru. Pārliecinošs vokāls, visā kopumā interesants, spēcīgs black. Biju patīkami pārsteigta, kad vēlāk uzzināju, ka jamējie pazīst $, kopā tusējuši pa senajām pilīm kaut kur Viļņā.

Skyforger spēlē pēdējie, neapšaubāmi, viņi ir pelnījuši būt par Tvaikas un visu citu konču „naglām”, lai gan ir bijis tas gods redzēt viņus arī labākās uzstāšanās reizēs...

Un tagad- stāsta visdinamiskākā daļa - koncis cauri, Nazis nezināmā virzienā nozuda jau pirms Skyforger uzstāšanās, ejam divatā ar $ atrast vismaz veikalu. Atrodam veikalu, tad Nazi, tad pārējos mūsu bara ļaudis. Tusējam pa autoostas uzgaidāmo telpu, līdz autobusam kāds brīdis vēl palicis. Sagaidam lielu, baltu, pustukšu Ecolines ( vai Eurolines, tas nav tik svarīgi) ar estiņu šoferi pie stūres, un kāpjam tik iekšā. Opā! Estiņam rodas nemotivētas pretenzijas pret mūsu draudzīgo bariņu, un viņš uzdrīkstas paziņot, ka mūsu ir par daudz ( jā, piecdesmit tūkstošu galvu liela karadraudze), un ka iekšā netiksim (lika pagaidīt!). Sākam runāties ar šo, bet šis, īsts estiņš būdams, lāga nesaprot, ka ir nakts, ka mums jābrauc ar šo autobusu, un ka brīvu vietu tajā netrūkst. Nu tad mēs tā dusmīgi un neatlaidīgi sākām spiesties pa durvīm, gatavi kaut paši sēsties pie stūres, kamēr estiņš saprata, ka ziepes būs, un izsauca leišu poličus. Autobusā netikām, un tas aizbrauca, spērienu, svilpienu un citu uzmanības pierādījumu apveltīts. Pa visu šo jezgu pazaudēju mobilo, tādēļ ļāvu vaļu niknumam un paārdījos pa tās sapuvušās mazpilsētas autoostu. Es jau neko, bet atkal atbrauca poliči un izdomāja pavizināt mani un $. Viens no mūsu bara ar’ tiktu pavizināts, bet viņš apgalvoja, ka ir bruņoto spēku karavīrs un nav ko taisīt starptautisku skandālu. Vai tā bija, vai nē, vēsture klusē, toties mēs ar $ tikām fotografētas gan profilā, gan pretskatā, kamēr policijas iecirkņa ārpusē gaidīja mūsu drosmīgie biedri. Divi ienāca pieprasīt poličiem mūsu atbrīvošanu, bet mēs tikmēr kamerā dungojām Born to be wild  un sākām justies kā divi rūdīti gangsteri.

Viss beidzās labi, tikām ārā pēc pāris stundām, nekādu nepatikšanu nebija, pat ne protokolu nesastādīja. Atgriezāmies autoostā, kur mūs sagaidīja biedri ar aplausiem... tie, kas nebija nolūzuši uz krēsliem. Kādos sešos no rīta laimīgi tikām autobusā, Nazis pajokoja par lietuvēniem (ir tāda nešpetna tautiņa, visticamāk, pārtiek no latvju miesām) un par to, ka Šauļos policija savāc par šauļošanos, tad palēnām mūs uzveica miedziņš, un pamodāmies jau dzimtenē.

Irēna.