Vai tam ir kāds sakars ar albuma skanējumu? Nezin. Eksistenciālas tēmas metālā tiek bieži cilātas, arī Gorefest tās ir vienmēr bijušas it tuvas, tāpat arī šajā albumā, taču ja runājam tīri par muzikālo pusi, tad miršanas pazīmju te nav nepavisam. Tieši otrādi, drīzāk šo varētu saukt par augšāmcelšanos. Apmēram gadu atpakaļ, uzzinot, ka Gorefest ir atkal kopā un ķimerējas ap jaunu albumu, entuziasms manī nebūt nestrāvoja – muzikālais virziens, ko šie uzņēma, sākot ar “Erase”, mani sevišķi nesajūsmināja, kaut arī nevarētu teikt, ka skumdināja (ir brīži, kad tāds bremzīgs rokenrols ir tieši tas, kas vajadzīgs). Un arī visa šitā reunionu mode, jā jā, tieši tā – mode, jo nu jau tās lietas sāk notikties teju vai maniakālos apmēros, bieži vien noved tikai pie nožēlojamas seno slavas dienu atblāzmas, tāpēc arī Gorefest jauno albumu gaidīju ar bažām.

Nu ar lielu, atvieglotu nopūtu var secināt, ka šoreiz bažām nav bijis reāla pamata. “La Muerte” ir sava veida sintēze no vecajiem darbiem, paturot vairāk to death’n’roll stiliņu, bet iepinot tur iekšā arī krietnu devu no vecās labās primitīvās detuhas. Taču kas ir nācis klāt, jeb, pareizāk sakot, aptēsts un izsmalcināts, jo savā veidā atrodams bija arī jau pirmajā, “Mindloss” albumā un visos sekojošos, ir tā noskaņa, izteikta caur dvēseliskām melodijām un brīnumjaukiem ģitāras solo. Protams, rēcošais vokāls arī tikai veicina dziesmu smukumu – tas nav mainījies ne par matu, auro tikpat monstrozi, kā iepriekš. Tomēr galvenais, ka šajā piegājienā Gorefest džekiem ir laikam izdevies tas, ko viņi mēģināja panākt jau senāk, tomēr, manuprāt, tikai epizodiski viņiem tas izdevās – radīt blūza, rokenrola un death metal sintēzi, kas izklausās kā organisks kopums. Piemēram, tai pašā “Erase” albumā arī bija smuki sōliņi, bet lielākoties tie uzradās nez no kurienes un tikpat pēkšņi arī beidzās; te savukārt kompozīcijas rit noteiktu, sakarīgu gaitu. Šajā albumā beidzot klasiski death rifi, double bass, groove, hārdroks un sazin kas vēl ir sajaucies kokteilī tik labās proporcijās, ka šņabja garšu it nemaz nesit cauri, bet galvu reibina ka nu tikai.

Pats albuma sākums vēl ir tā “nu okei, nav slikti, paklausīsimies tālāk” līmenī, bet kad pirmajā dziesmā ar pilnu klapi ieslēdzas desas rifi un blast beats, tad ir skaidrs, ka joki mazi. Nākamās dziesmas sākums jau ir tik sasodīti catchy, ka bezmaz vai disenēs spēlēt – smuks čugačuga dubultbočkas pavadījumā ir vienkārša laimes formula. Domā, tas ir viss? Nekā, jau nākamā dziesma pierāda, ka no tikpat vienkāršiem miltiem var izcept vēl garšīgākus raušus! Un tā tālāk un tā joprojām, līdz albums izdziest ar gandrīz desmit minūtes garo, domīgi drūmo instrumentālo tituldziesmu. Ir gan taisnības labad jāteic, ka šur un tur, piemēram, dziesmā “Rogue State” iespraukušies kaut kādi gejiski momenti, tomēr to ir maz, tā ka vispārējā dižuma priekšā tie, par laimi, neizceļas.

Ko lai saka – ja Tev Gorefest vispār patīk, tad bikšeles būs mitras, ja par tādu neko nezini – šis varētu būt diezgan labs kopsaucējs viņu daiļradei.

8/10

Intars