Par šīs grupas vēsturi nemācēšu neko daudz pateikt, iemetu aci viņu biogrāfijā tik uz brīdi, lai saprastu, ka galvenais vīrelis ir pietiekami sens, lai būtu paspējis padraudzēties ar Possessed un izspēlēties krustu šķērsu, gan detuhu, gan bleku un vēl sazin ko. Arī iepriekšējos albumus neesmu dzirdējis, bet pēc šī noklausīšanās, neatteikšos aptaustīt arī senākus darbus. Kāds iespējams iepukstēsies: “Ko ta šitais gailis par tādu mūziku sadomājis te skribelēt”, bet ja man nebūtu ko teikt, es klusētu. Es jums paskaidrošu ne visai glaimojošā veidā, kāpēc es nolēmu uzrakstīt recenziju par šo albumu.
Kā man riebjās jaunais smagās mūzikas popa vilnis… man pat ne tik ļoti riebjās pati mūzika, bet atsaucība, ar kādu tā tiek uzņemta. Nevermore, Evergrey, 2005. gada Graveworm, 2005. gada Old Man’s Child, un vēl vesela varza ar nosaukumiem, kas vienkārši nav palikuši atmiņā. Kas tā par huiņu, kas tagad notiek?! Kas tas tāds ir?! Pēdējā grupa, par kuru dzirdēju tādus izsaucienus, kā “OMFG! Vai tu esi dzirdējis šitos?!” un “Nu šie solās kļūt par maniem favorītiem numur 1!” ir Darkane. Ko tu man saki tagad, mazuli? Arī tev Darkane ir viena no pēdējā laikā klausītākajām grupām? Malacis, turpini tādā pašā garā un paķer vēl līdzi In Flames “Come Clarity”. Tas mani nemaz neizbrīna. Neizteiksmīgi riffi, kas nav ne kačīgi, ne melodiski, ne atmiņā paliekoši, bet atgādina pelēku, vienmuļu masu, kas tiek pasniegta bez garšvielām. Atceraties tos skaistos domrakstus astotajā klasē, kur skuķi ņēma desmitniekus ar skaistu ūdens liešanu ap tēmu? Tieši tāda izskatās mūsdienu “prestižā” skatuve smagajā pasaulē. Bezdvēseliska mūzika zombijiem un viņu mammām. Tā ir mūzika, kas nevienu neaizskar (pasarg dies!), jo tukšvārdīgais dzejiskums tiek pasniegts tik estētiskā nopietnībā, ka to varētu klausīties sešgadīgs bērnelis ar savu vecomāti, jo arī muzikālais saturs to atļauj. Tā ir mūzika, kas savu izdomas trūkumu un bezgaršību maskē zem “To ir ļoti grūti raksturot, tas ir krustojums starp dažādiem stiliem, es nezinu… tas ir unikāls skanējums”. Grūti raksturot? Man uzreiz nāk prātā tā pelēkā putra bez sāls, jo eļļā un ķiplokos apmērcētus kartupeļus, kas nobrūnināti krāsnī, man nav problēmu raksturot. Kaut viņi visi nosprāgtu, kretīniskie estēti. Nekad nesapratīšu, kā var tādā kvantumā sākt ražot kautko tik viduvēju, varonīgas saules apspīdētiem sejas vaibstiem… nē! Paga.. viņiem nav vaibstu.
Kāds tam sakars ar Akercocke? Sakars ir tāds, ka Akercocke ir mūzika, kuru varēja ierindot pie augstākminētajiem, ja vien…
1) Nebūtu sulīgu riffu un to kombinācijas
2) Nebūtu noskaņas un dziļuma
3) Nebūtu aizspriedumu pret ekstrēmākām vokāla ekspresijām
4) Nebūtu dažādības
Bet tas viss ir atrodams “Words That Go Unspoken, Deeds That Go Undone”. Es nevaru teikt, ka šis albums būtu kautkas apbrīnojami neticams, bet tas noteikti ir 100x labāks par visiem tiem iepriekš minētajiem gailēniem kopā ņemot. Ir pašvakas vietas, ir spēcīgas vietas, un ir vietas, kur Akercocke kļūst pavisam neganti. Brīžiem parādās sulīgs black metal, un ne kautkāds pseido-kretīnisms, bet smuks un spēcīgs moderns black metal. Vokāls mums diezgan bieži demonstrē aizgaldisku gurkstēšanu, kas mai no sākuma nedaudz izbrīnīja, jo biju gaidījis kārtējos gejiskos “harsh vocals”. Bet bez gejisma jau neiztikt, ja spēlē tādu mūziku. Parādās tīrie dziedājumi, kuri ir baismīgi tizli. Vietām viņš, šķiet, mēģina atdarināt Arcturus, bet sanāk kā pašmāju Frailty demo-ierakstā dzirdamajam Edenbeast’am “lamentojot” (Nekā personiska, bet tas tīrais vokāls bija kautkāds neizdevies); citur nespēj līdz galam noturēt noti, un dažreiz arī sanāk tīri ciešami. Vēl ciešamāk būtu, ja tās tīrās vietas būtu krietni mazāk. Instrumentālā daļa ir kārtībnieks, kā jau minēju, arī ar negantiem izgājieniem, bet nu varēja… varēja arī tās tizlās vietas pārdomāt kārtīgāk. Tiek pielietots diezgan plašs klāsts ar dažādiem skanējumiem, efektiem, nu kā jau pieklājas visiem šitiem emo super IQ garģīmjiem. Viņiem noteikti izveidotos interesantas sarunas, bibliotēkā nejauši uzskrienot Opeth, kuri arī iekāpuši nodzeltējušā literatūrā pēc jauniem tekstiem.
Vissavādākais bija tas, ka vietām Akercocke man atgādina Satan’s Penguins un Necromass. Savādi tāpēc, ka nekur citur šādu līdzību neesmu pamanījis. Nav jau arī šeit nekāda lielā līdzība, tikai atmosfēriski uzplaiksnījumi, bet arī tas ir daudz, ņemot vērā atgādinājumu izvilkto savdabīgumu. Brīžiem tā kā ielec kāds moments no pēdējiem Enslaved, un arī Arcturus pamanās iezagties ar kādu niansi. Albumu glābj tieši niknākie, sulīgie riffi, jo tie ir tie, kas šai zupai pieber pipariņu, neļaujot tam visam skanēt pēc viduvēja Arcturus un kautkādu Opeth-veidīgo atdarinājuma. Nu jā, vēl jau ir pa kādai pilnīgi tizlai iespēlei, bez kurām nu nekādi nevarēja iztikt.
Teksti? Nu čeko pats tos tekstus. Es biš ielūrēju, un nekā nesapratu. Kautkāda dzeja, phe! Pilnīgs sviests. Negribu iedziļināties. Nu paskaties uz šito:
“Exact, total circle
Without defect
Perennial cycle
As Solomon’s temple
Percipient plane
Panacea to proportion
Suck on the breast of an Angel
Kiss perfect scars
Spread lips wide apart
Sweat cools and dries
Set not much faith in the crucifix
Holy man
A faith too young
Suck on the breast
The breast of an Angel
Her sweat, sweat cools and dries
Suck on the breast of an Angel
Kiss perfect scars
Spread lips wide apart”
Nu? Kas tas tāds ir? Aiztaupīšu sev nervus un nelasīšu. Nevaru es ciest šitos pārgudros, šaušalīgi dziļdomīgos tekstus. Pilnīgi sabojāja garīgo tikko. Fu! Jāiet uzpīpēt.
(Jāpiebilst, ka nākamjā dienā, kārtīgi izgulējies, uzliku Necromass, par ko man atgādināja Akercocke, un noklausījos “Abyss Calls Life” reizes piecas, pilnīgā saldkaislē. Man patika tas albums, pat ļoti, bet pēc visiem šiem modīgajiem pārdzīvojumiem es viņu novērtēju pieckārši)
Fauns
Principā jau tas nav nekas jauns - vienmēr ir bijis kaut kas populārāks, kas piesaista tos, kuriem ir slinkums rakt dziļāk. Cilvēki taču ir tik dažādi. 1991. gadā geji klausījās Metallica melno albūmu un Megadeth "Rust in Peace", kamēr īstie dzelži slavēja "Seven Churches", "Ride the Lightning" un "Reign in Blood". Un tad jau vēl bija arī tie, ko pat geji sauca par gejiem - puiši/meičas ar uzkasītiem matiem, kuri stāvēja un krita par Ratt, Poison, Motley Crue, Aerosmith... viņu laiks jau gan strauji beidzās, jo -
bija jau vēl kaut kādi pavisam un totāli gejiskie geji, kuri visi vienā vilnī aizskrēja pakaļ puisim ar gārdzošu, emocionālu balsi un nevīžīgām drēbēm. Tādu bija laikam kādi pāris simti miljonu. Daudzi no viņiem arī domāja, ka klausās smagu mūziku. Tīņu avīzēs par to nabaga kompleksu un narkotiku mocīto puisi rakstīja daudz... Tas vilnis bija tik liels, ka atstāja arī savu iespaidu uz grupām, kuru albūmus slavēja īstie dzelži... Bet metāls bija un ir, jo ir cilvēki, kas viņu grib spēlēt.
Gan jau ka savulaik arī kāds kurnēja un lamājās par sajūsmu, ar kādu tika uzņemti tādi albūmi kā piem. "Symbolic" - "tas vairs nav nekāds death, tas ir kaut kāds melodisks rociņš ar emocionāliem tekstiem... nez kas tam Čakam noticis?!"
Bet nu vispār es arī pilnīgi saprotu, ko Tu domā, un arī lielā mērā piekrītu Tev - ir jāstāv pretī meinstrīma ekspansijai un jākopj un jāatbalsta saturīga mūzika, kas iemīca to meinstrīmu dubļos (vismaz simboliski). Vienkārši gribēju parādīt to visu no mazliet citas puses, jo man šķiet, ka ar to saturīgumu vienmēr nav viss tik skaidrs.
Nu galu galā - laiks savu tiesu spriedīs un sūdi mūžam pa virsu nepeldēs. Vieni nogrims, nāks citi. Beigu beigās, sūdi paliek sūdi vai viņi grimst, vai peld.
"laiks savu tiesu spriedīs un sūdi mūžam pa virsu nepeldēs"
Tiesa kas tiesa, vairs nekāda stresa par gejiem. Varbūt tikai bišķīt...
un pohuj par meinstrīmu vai ko tur. Klausos, ko gribu, un pie dirsas, vai to klausās vēl kādi 100 miljoni (teiksim, šorīt mašīnā skanēja Rammstein) vai 100 cilvēku (cik būs dzirdējuši par tādiem Fatima Hill?).
Katrs, kurš klausās vai neklausās kaut ko tikai tāpēc, ka to klausās vai neklausās visi vai neviens, nav vēl izaudzis no autiņiem.
A Fatimas kalnā esmu bijis :)) Cik nu to par kalnu šobrīd var saukt.
nu un tapē es neko lieku netaisos teikt pa cik man tieši šis tik ļoti piedur un patīk utt..
Jūs te pa tiem diviem pēdējiem albūmiem, iesaku no viena albūma iepriekš ''The Goat Of Madness'' dziesmiņu ''Cermony Of Nine Angles''..uci uci :*
nu no dirdētajiem
Words That Go Unspoken, Deeds That Go Undone - 7
Choronzon - 7
The Goat of Mendes 6/7
Nu apmēram tā
Vienreiz redzēju - paziņa izlicis savus CD sarakstu un Draconian albuma nosaukumu "Where Lovers Mourn" nejauši pārtaisījis par "Where Lovers Moan" :)))
Kādā sakarā tu to tagad mēģini aktualizēt? Autiņi? tāpēc/kāpēc kombinācijas? Nu tu dod...