Grupa SoundArcade varētu būt palikusi atmiņā visiem tiem metal mūzikas klausītājiem, kas ļoti kuplā skaitā bija sanākuši uz Radio SWH ROCK 5. gadu jubilejas koncertu, kur šī grupa uzstājās kā vakara atklājēji un, jāsaka godīgi, atstāja labu iespaidu par sevi, tapēc ar interesi ņēmu vērtēt viņu albumu «12 Songs of the Jackalope».
Albumā ir Latvijas grupām nepierasti liels skaits dziesmu – veselas 15(!!!). Ievērības cienīgi ir arī dziesmu garumi – līdz pat 10 minūtēm, kas jau vien liek ņemt šo grupu ievērības lokā, jo es personīgi nezinu nevienu otru līdzīgu rock grupu Latvijā uz doto brīdi, ar tik garām dziesmām, izņemot doom metal fantastus Frailty.
Albumu raksturo dūmakaina, nedaudz skumja noskaņa, lēnas, izturētas melodijas, vokālista Mārtiņa Ābola velkošais balss tembrs. Nedaudz traucē kopējais skanējums ar basģitāru priekšplānā un vokālu pārak tālu aiz tā, ģitāras daudzās dziesmās gribētos dzirdēt vairāk priekšā, jo brīžiem ir grūti izšķirt solo melodijas, kas pazūd zem basģitāras, traucē arī ģitāru saplūšana atsevišķās dziesmās, kad padara šīs vietas neuztveramas, kad tiek spēlētas solo partijas, bet šaja gadījumā tas vairāk ir akmens producenta Olivera Tarvida lauciņā.
Dziesmas galvenokārt ir vidējā tempā. Ievadkompozīcija «And The Presence Of Those We Love Is A Double Life» ir instrumentāls gabals ar daudz un dažādiem instrumentiem, kas padara gabalu krāsainu un interesantu, pat nejūt balss neesamību, jo liekas, ka vēl kaut kam tur vienkārši vairs nav vietas - bez ģitārām ierakstā ir pielietota vijole, mandolīna, cītara, akordions u.c. instrumenti, kas vien liecina par grupas dalībnieku izdomas bagātību, šādā veidā padarot disku interesantāku un daudzveidīgāku. Kā viesi albumā piedalījušies arī Ernests Lībietis un Raivis Rubenis no Mary Jane un Vic Anselmo, kā arī citi mūziķi.
Dziesmu nosaukumi «Can't Lose The Line», The Rain Is Full Of Ghosts», «Bloodsign», «Crane» jau vien liecina par albuma noskaņu, kaut arī grūti ir atrast konceptuālo virzienu SoundArcade izdotajā diskā. Interesanta «kompozīcija» ir «Colloquio Con Il Vento» ar kādas kundzes stāstu, par dziesmām kara laikā un vienas dziesmas izpildījums ar ģitārām fonā, kas ļoti labi derētu kādā dokumentālā filmā par kara tēmu.
Labakā SoundArcade īpašība noteikti ir oriģinalitāte citu Latvijas grupu vidū. Tomēr noklausoties disku prātā nepaliek īpaši neviena dziesma, albumā trūkst piesaistošu, klausītāju aizķerošu melodiju, kā jau iepriekš minēju, trūkst koncepcijas, nav saprotama albuma tematika - nākamajā diskā būtu ieteicams stipri pievērst uzmanību tieši šīm lietām.
Balrogh
bet es pat biju uz šitā albūma prezentāciju, tiesa gan tieši kad viņi spēlējā es biju priekštelpā :P
tur alu pa velti deva
Oriģināls ir viņu piegājiens lirikai un vispār teksta bīdīšanai, arī vebsaitā.