Vienu brīdi biju tāds kā saskābis. Noklausījos vilcienā šī gada MASTER, un atpakaļceļā GRAVE. Čāpstinādams kā sapelējušu baltmaizi pa muti vāļādams, devos grimt depresijā. Viss ir beidzies, nudien. Tad kādu vakaru sanāca uzskriet virsū vārdam WINTERWOLF ar atsaucēm uz DEMILICH. Ilgi nebija jāgaida, kad albums zagts rotā manu ekrānu, un tiek veikti sagatavošanās darbi pirmatskaņojumam, tajā skaitā cerīga pelējuma izspļaušana un lūgsnas. Palasu metālarhīvus, kur uzzinu sekojošu informāciju: zem nosaukuma WINTERWOLF divus dēmučus ir izlaiduši onkuļi, pēcāk zināmi, kā DEATHCHAIN, kurus pēc Intara recenzijas mēģināju klausīties 4 gadu garumā kādas 3 reizes, līdz ar garām žāvām beidzot atbrīvoju pārdesmit megabaitus no tās smagās nastas. 2006. gadā tomēr šamie izdomājuši augšāmcelt savu veco, labo Ziemas Vilku un saorganizēt albumu. Ar vārdiem: "džeki, nu mums visiem ir vēl viena iespēja" nospiedu "play" un nogriezu ilgi un sulīgi. It kā no somiem, kuri spēlējuši iekš DEMILICH, gribās jau gaidīt kaut kādas ekskluzīvas dīvainības - nekur tu neliksies, vecais fetišist; bet ja tu saņem tik perfekti nospēlētu zviedru detuhu, kā šamie puiki to spēlē, tev nevajadzētu apvainoties, bet tikai un vienīgi pagriezt skaļāk.
Albums sākas ar intro, kur Antti Boman demonstrē savu vēderrunāšanas prasmi, ko minūti vēlāk pārgriež zviedriski noskaņotas ģitāras un taisns ritms. Un tā tas turpinās, jau uz otro gabalu iezīmējot interesantākus momentus, nekautrējoties atkāpties gan no tempa, gan taisnā ritma. Patiesībā otrais gabals jau krustojās ar asociācijām no Razorback Records plašu kolekcijas. Panciskāki izgājieni; izteikti horroriska atmosfēra un piedziedājums, ko vari urkšķēt līdzi "Cemetary by Night". Popsa? Jā, man patīk sava popsas deva. Es tiešām labāk skatos klasisku zombiju gabalu, nekā kaut kādu avangarda fufeli, kur jaunais režisors zem pašam nesaprotamiem sūdiem maskē savu nemākulību. Paga, paga, skan jau trešais gabals: "Lycanthropic Aeons".. Un tā lēnā vietiņa, attīstoties ievadam... kaut ko man viņa nedaudz atgādina. Dan Swano? Es domāju iekš BLOODBATH un DEMIURG. Kaut kas tāds tur ir, kas tam neliek mesties atkritumos pie vēl n-tajām zviedru stila bandām, kuras simts gadi kādam būs vajadzīgas, bet ir gaumīgi momenti, kas spiež albumu klausīties vēl un vēl. "nataS fo tsaeB" turpinājumā atkal izceļas ar garšīgu piedziedājuma vietiņu un Pestilences riffu pa vidu, bet īstā manta seko ar "All Shall be Eaten".. uhh! Jau sākas ar monumentālu augšejo toņu devu, bez liekām notīm, un lēni, kā velkot drūmā sapnī, īsteno savu ieceri uzburt tumšu, visādā ziņā baudāmu ainiņu:
"Rebirth has been denied
No resurrection for the weak
Nature's selection shall be the law
And so all shall be eaten..."
Un dvēsele jau ir pabarota, kaut priekšā vēl ir pāris jaukumi ar "Return to the Shadow of Death", kur šoreiz nepārprotami atskan "iekš BLOODBATH dzirdēts riffs", un BOLT THROWER koveri "Cenotaph" pie finiša līnijas. Nu ko lai tur vēl piebilst. Lielisks albums vīriešiem sanācis. Ir pāris partijas šur tur, kas varbūt nav tik veiklas un veiksmīgas, bet kopumā - īsts magnēts, ar savu valdonīgo taisnvirziena toni un nelielu, nepārspīlētu, ļoti trāpīgu drāmas piedevu, kas tik ļoti pietrūkst neskaitāmiem ierakstu kalniem tur ārā. Ka es tev saku, pagriez skaļāk un dziedi līdzi!
Fauns.
Man gan liekas, ka somi, pa lielām bumbām, pēc zviedriem parasti izklausās. Dziļie pagrīdnieki vienīgi izceļas ar tādu savādāku skanējumi par kura oriģinalitāti neņemšos spriest.
Kas tur tāds populārs vēl paliek Funebre, Amorphis un Sentenced pirmssākumi, ar zviedru desotājiem arī kaukā nelīmējas.
Bet nu iespējams i savādāk, man jau šitādi drūmi gatavināta detuha vienkārši vairāk interesē un i tuvāka. Turklāt, kas nu kuram pagrīdnieks - somu desinieki tomēr tādā pagrīdes līmenī vien sutinās.
Tā ka tomēr gribas teikt, ka somi tomēr izklausās pēc somiem, pa lielām bumbām.
Mja, recenzija ierosināja interesi, vajadzēs kauč kad sajemties uz ievērtēšanu.