Viens no izcilākajiem death metal vokālistiem Chris Barnes ar savu komandu Six Feet Under ir atgriezies ar jaunu albumu «Commandments», pavisam divus gadus pēc lieliskā albuma «13». Bieži vien, ja grupam izdodas izdot tik vienreizējus albumus kā Six Feet Under gadījumā - «13», bieži var rasties šaubas, vai grupa būs spējīga atkārtot iepriekšējā albuma panākumus un kvalitāti. Six Feet Under pierāda, ka tas nemaz nav vajadzīgs, nav jēgas izdot pakaļdarinājumu iepriekšējiem ierakstiem, bet gan turpināt jaunā kvalitātē. Šis ir tieši šāds gadījums. Atceros, cik ļoti man patika šo death metal grandu debijas albums «Haunted» vēl ar Obituary ģitāristu Alen West sastavā. Jaunais albums «Commandment» pārsteidz tieši ar to, ka ir gan stilistiski, gan noskaņas ziņā vistuvākais «Haunted», kas pavisam noteikti patiks tiem Six Feet Under faniem, kam nepatika grupas mūzikas virzība albumā «Bringer Of Blood». Atpakaļ ir krekšķīgas ģitāras, biezs un dūņains bass un pati daudzveidīgākā bundzinieka Greg Gall bungu spēle pēdējos grupas albumos.
Atceros 90-to gadu vidu, kad manās rokās nonāca ieraksts ar vīru uz vāciņa, kam tādi kā zibeņi acīs triecās iekšā. Noklausījos vairākas reizes, bet nekādīgi nevarēju saprast šo mūziku, jo neko vieglāku par brutal death metal neklausījos. Pagāja vairāki gadi un no plaukta tika izņemta noputējusi kasete ar nosaukumu «The More Things Change» virsū. Uzliekot to pēkšņi tā ka jumtu norāva nost un paspēju vien izdvest WOW – ģitāru tonnāžas, lieliskas, smadzenēs iedzenošas melodijas, lieliska instrumentu spēle un krātiņā ilgi turēta zvēra, kuršā tikko ticis ārā, nežēlīgi dusmīga un agresīva balss, kas mijās ar tīriem, melodiskiem dziedājumiem.
Tā es sev atklāju Machine Head un liels bija mans izbrīns, kad atkal nonācu pie Machine Head «Burn My Eyes» albuma, nesapratu, kā tik lielisks, moderns, melodisks un agresīvs Metal man varēja nepatikt. Kopš tā laika regulāri sekoju līdzi šīs grupas darbībām, izdotajiem albumiem. Lielisks bija arī «The Burning Red» ar savu spēcīgo Nu-Metal ievirzi, «Supercharger», kurš man nesaprotamu iemeslu dēļ tika daudz kritizēts kā neizdevies. Tad grupa uz laiku pazuda no lielās skatuves, pazuda no žurnālu vākiem. Papspēju jau saskumt, jo nu likās, ka vairs nekas nebūs no vienas no manām favorītēm iekš Metal grupām dzirdams.
Liekas ka pavisam nesen es atklāju Zviedru grind grupu Nasum, kas bija diezgan patīkams pārsteigums savas īapšās brutālās skaņas dēļ. 2004 gadā nāca ziņa par Nasum ģitārista un vokālista Miezsko Talarczyk traģisko nāvi Cunami katastrofā. Nasum beidza pastāvēt, bet grupas bundzinieks Anders Jakobson pēc gandrīz gadu lielas klusēšanas nolēma izveidot jaunu Grind/Death apvienību. Pēc reklāmas ievietošanas pavisam drīz tikai savākta jauna grupa no dažādu citu grupu dalībniekiem un jau 2006. gada jūnijā sākās darbs pie šī albuma «The Contaminated Void». Galarezultātā ir iznācis ļoti interesants, brutāls, ātrs Skandināvu stilā ieturēts Death/Grind, kurā jūtamas daudzas kādreiz Nasum raksturīgās noskaņas, bet, protams, kopumā šī ir pavisam jauna grupa ar savu skanējumu un izteiksmi.
Somu grupas Waltari nosaukums mūsu zeme iespējams nav tik ļoti zināms, tas iespējams ir pa iemeslu arī tam, ka principā nav atrodami šīs grupas ieraksti mūsu mūzikas veikalos, kas ir ļoti bēdīgs fakts, jo Waltari ir ievērības cienīga grupa kaut vai tādēļ, ka pastāv jau kopš 1986 gada un līdz pat šodienai ir spējuši saglabāt savu nepārspējamo, ziemeļniecisko humora izjūtu un pārsteigumiem pilno un atraktīvo muzikālismu. 1990-to gadu vidū Waltari bija īpaši atpazīstami un daudzus gadus priecēja klausītājus ar saviem krāsainajiem šoviem.Ne mazāk svarīgs fakts daudziem varētu šķist tas, ka tieši no Waltari uz vācu Thrash metal leģendāro grupu Kreator nokļuva viens no spilgtākajiem šodienas Metal skatuves ģitāristiem Sami Yli-Sirniö, kurš ar savām melodiskajām solo partijām bija spējīgs iedvest Kreator ieverojamu devu svaiguma un nevar noliegt faktu, ka Kreator līdz ar albumu «Violent Revolution», kas bija Kreator «atkalagriešanās pie saknēm» un Sami Yli-Sirniö debija iekš Kreator, atkal varēja spodrināt sev vietu Thrash Metal gigantu kalnā un šim ģitāristam ir lieli nopelni šo pozitīvo pārmaiņu kaldināšanā.
Brutal Death metal cienītājiem un it īpaši šī ASV grupa noteikti nav sveša, jo jau nedaudz vairāk kā 15 gadus šī grupa jau ar savu pirmo pilno albumu «Let Us Pray» 1992 gadā bija spējīga nolikt sevi līdzās slavenajiem kristietības nīdējiem Deicide. «Icons Of Evil» ir grupas Vital Remains sestais studijas albums, kas absolūti ar trieciena spēku izlaužas ārā no atskaņotāju tumbām ar sen nepieredzētu brutalitāti un naidu pret visu, kas saistīts ar kristietību. Turklāt šajā albumā Vital Remains balss posteni ieņēmis neviens cits kā pats metal mūzikas «Sātans» - Glens Bentons no Deicide. Kopā šī elles trīsvienība – Glen benton, Dave Suzuki un Tony Lazaro ir radījuši absolūtu muzikalu ieroci, kam nespēs staties pretī nekādi reliģiskie sprediķi, vai līdzīgas «no ļaunā atpestošas» darbības - «Icons Of Evil» ir absolūts, pilnīgs un galēji ekstrēms Vital Remains albums, kas neatstāj nekādus atkāpsānās ceļus vai iespējas izmukt – nē, šeit tiek malts viss pēc kārtas absolūtā agresijā un nežēlīgā brutalitātē.
Panākumi var atnākt ļoti ātri, ja tavā grupā pa vokālistu piesakās viens no death metal spilgtākajiem «rūcējiem», pēkšņi tavs albums jau tiek meklēts veikalu plauktos daudz aktīvāk nekā iepriekš. Kā jau var nojaust, runa ir par somu apvienību Torture Killer. Tieši ar šo grupu nolēma sadarboties viens no lielākajām death metal ikonām – Chris Barnes. Šī kopdarbība materializējusies albumā «Swarm». Ar lielu interesi tieši Chris Barnes dēļ ķeros klāt šai grupai, jo pirms tam īpaši šo vārdu netiku dzirdējis.
Albumā 10 dziesmu garumā Torture Killer pierāda, ka ne jau tikai Chris Barnes dēļ viņus būtu vērts klausīties, bet arī muzikālā materiāla dēļ. Spēlēt somi māk, par to šaubu nav. Spēcīgi, brutāli ģitārrifi, precīzi, pārsvarā vidējā tempā ieturēti ritmi, arī melodijas šai grupai nav svešas, daudzās dziesmās parādās ļoti interesanti, melodiski ģitārassolo un dažādas iespēles, kas reizēm pārsteidz, bet padara šo albumu ļoti klausāmu.
Metal giganti no Brazīlijas, grupa, ar kuru ir izaugusi vesela thrash/death metal klausītāju paaudze – Sepultura ir izdevuši dubulto koncerta DVD. Mīzīgs šovs Brazīlijas pilsētā Sao Paulu, uz kuru sanākusi vesela armija Sepulnācijai (tā tiek dēvēti Sepultura fani) piederīgo. Iespaids ir grandiozs.
Konertā Sepultura spēlē 21 dziesmu, materiāls ir ļoti daudzpusīgs – ietvertas ir gan jaunakās dziesmas no albumiem «Against», «Nation», «Roorback», ka arī senakiem albumiem, kad vēl Sepultura – s balss bija Max Cavalera - «Schizofrenia», «Beneath The Remains», «Arise», «Chaos AD» un protams «Roots Bloody Roots». Šajā DVD ir ietvertas principā visas lielākās Sepultura dziesmas, vilšanas nedraud nevienam - «Apes Of God», «Attitude», «Choke», «Sepulnation», «Refuse/Resist», «Territory» un citi hīti, protams, neizlaižot nu jau par metal klasiku kļuvuso «Roots Bloody Roots». Koncerta laika kopā ar Seplutura uz skatuves kāpj arī dažādi viesmākslinieki, pat viens no slavenākajiem Latīņamerikāņu hip-hop pārstāvjiem, kā arī piemēram Alex Carmago no Krisiun.
Zviedriski dziedošie somi Finntroll nupat kā izdevuši jaunāko veikumu «Ur Jordens Djup» (No zemes dzīlēm – latv.val). Finntroll vienmēr ir izcēlušies ar lielu jautrības devu savā mūzikā un arī šī reize nav izņēmums – 11 dziesmas, no kurām daļa pildīta ar jautru tautas melodiju pavadījumu un priecīgu noskaņu, daļa dziesmu atkal pārsteidz ar sympho Black Metal raksturīgām ģitāru vētrām, tumšu vokālu un stindzinošu noskaņu. Daudz un dažādām noskaņām pildīts albums.
Dying Fetus noteikti ir viena no tām grupām, par kuras katru nākamo albumu nav jāuztraucas šīs grupas faniem, jo ikreiz var gaidīt īpaši tehnisku, ļoti ātru un brutālu Death Metal. Arī šis Dying Fetus albums «War Of Attrition» ne ar ko dižu nepārsteidz un neizbrīna – pat pēc diezgan ievērojamām sastāva maiņām grupas pamatskanējums īpaši nav mainījies, kas noteikti iepriecina šīs grupas cienītājus, bet jaunus arī nepiesaista.
Milzīgos tempos ģitāristi izspēlē tik daudz nošu, cik dažas grupas knapi izspēlē 5 studijas albumu laikā, neskaitot koncerttūres, jo arī Dying Fetus brauc tūrēs, tāpēc mēram albumos. Izcilu «akrobātiku» demonstrē bundzinieks, ritmika šeit tiešām ļoti daudzpusīga un brīžiem pat aizraujoša. Abi ģitāristi piekopj vokālās «prasmes», kas skan iespaidīgi, lai gan nedaudz pietrūkst agrāk Dying Fetus tik ļoti pierastais ultrazemais growl – ings, šoreiz tas skan diezgan pieplacināts.
Pēdējā laikā Black Metal lauciņš ir bijis pilns ar grupām, kas pekšņi uzrodas, pēc tam pazūd, ir daudz grupu, kuru dalībnieki izvēlas spēlēt black metal tikai tapēc, ka īsti neprot pārvaldīt instrumentus, paklausās black metal klasiķus Bathory vai DarkThrone un iedomājas, ka, sakrāsojot sejas un sataisot fotogrāfijas vietējos parkos vai mežos, kļūs par lieliem kristietības zaimotājiem. Nedrīkstam arī aizmirst visslaveno un pēdējos gadus īpaši novazāto terminu TRUE, ar kuru mīlēja mētāties apkārt gandrīz katrs otrais metal klausītājs, reizēm pat neizprotot visa darītā patieso nozīmi. Likumsakarīgi šis pats TRUE savā nozīmē ietver patiesumu – patiesu agresiju gan mūzikā, it īpaši lirikā, ledaini aukstu atmosfēru, nežēlīgu balsi un necilvēcīgu bungu ātrumu. Apvienojiet to ar pilnīgu, ārprātīgu naidu pret kristietību, pret Bībeli, dieva dēlu un visu to stāstu, kas seko šim personāžam – jūs iegūsiet «Attera Totus Sanctus» no zviedru Black Metal ikonām Dark Funeral. 2005 gadā izdotais, pēc kārta sestais studijas izdevums no Dark Funeral, kartējo reizi uzsūta zemei sātanu un bez kompromisiem pārņem jebkuru klausītaju jau ar pirmajām taktīm.
