Godīgi sakot, Folk Metal ir apnicīgs, uz nerviem krītošs žanrs, un jābrīnās, kāpēc daudziem Metal cienītājiem tas patīk. Bet, tad ierodas Amber Tears un piedāvā mums visai garšīgu kokteili no Folk un Doom Metal, kas skan sasodīti labi un interesanti.
Paši Ambertears ir no Krievijas, un uzskatu, ka viņus var droši likt blakus tādiem krievu Folk/Funeral Doom monstriem kā Vo Skorbyah. Salīdzinot abas komandas, jāsaka, ka pēdējie ir ļoti brutāli, smagi un nomācoši, kamēr Amber Tears izvērš savu mūziku melanholiskā un smalkākā manierē, ļoti daudz izmantojot ģitāras solo partijas, kas mūzikā iederas vienkārši ideāli.
Patiesībā, mūsu lielais Austrumu kaimiņš ir ļoti bagāts ar Doom metal grupām. Jāsaka, ka krievu Doom’s nebūt nav tas sliktākais un tajā sastopamas vairākas īpaši kvalitatīvas grupas, piemēram, Amber Tears, Otkrovenije Dozdja, Comatose Vigil un arī Vo Skorbyah, par kuru debijas disku tad arī būs šis stāsts.
Jāsaka, ka Vo Skorbyah pārsteidz ar ļoti izstrādātu skanējumu, kas gan brīžiem izklausās sintētisks, tomēr tas nebūt netraucē izbaudīt viņu mūziku. Šķiet, piemērotākais apzīmējums viņu mūzikas žanram būtu Folk/Funeral Doom. Atšķirībā no Somijas bēriniekiem, kurus raksturo apnicīgi garas un vienveidīgas partijas, šie krievi varētu tikt salīdzināti ar Funeral Doom tēviem Funeral no Norvēģijas, jo mūzikā Vo Skorbyah nebūt nav monolīti un apnicīgi, bet pietuvojas tam groovīgajam mūzikas elementam, kas tik raksturīgs Funeral mūzikā. Protams, abas grupas ar šo salīdzināt beidzam, jo nekā cita kopīga tām nav.
Liekas, ka Funeral Doom stilu drīz, bet varbūt jau tagad, varēsim saukt par savdabīgu „popsu” Doom žanra ietvaros. Sākotnēji, Funeral Doom izstaroja neparastu pievilcību, un ļoti izcēlās uz visiem apnikušā Death/Doom fona, kas ar laiku kļuva salkans, sentimentāls un jau sāka smakot pēc ziepju operu cienīga sižeta. Funeral Doom ienesa jaunas, izaicinošas muzikālās idejas, visu maksimāli palēninot, padarot vēl smagnējāku un pilnībā likvidējot jebkādas sentimentalitātes paliekas lirikā un mūzikā vienkopus. Šajā gadījumā, jāuzteic dažas īpaši slimas grupas, kuras ir definējušas stilu, un vēl joprojām turpina sajūsmināt ar savu perfekti nostrādāto materiālu – Esoteric, Evoken, Skepticism, Funeral, Shape of Despair. Ak, jā, arī Thergoton.
Uj, uj, nāve nāk! My Shameful pie mums ieveļas kā milzonīgs ledus klucis no Polārā loka, atnesdams līdzi monumentālu, klints bluķim vai argentinozauram līdzīgu smagumu, dziļu depresiju un ārkārtīgi vienveidīgu CD. Negribas neko sliktu sacīt par Thergothon, tomēr viņu atstātais mantojums Funeral Doom izskatā ir kļuvis par absolūtu popsu, un somu Funeral Doom skola, kā izskatās, ir sevi izsmēlusi pilnībā. Nerunāsim par stila klasiķiem un pilnīgiem psihiem Skepticism vai ledainajiem Shape of Despair. Ar skumjām runāsim par My Shameful albūmu, kas ne ar ko nepārsteidz, bet tikai atkārto vienus un tos pašus motīvus. Gregoriskie dziedājumi, blastbeats Funeral Doom mūzikā – tas viss jau ir dzirdēts, un daudz labākā līmenī (piem., Evoken albūmā Antithesis of Light vai Ahab CD The Call of the Wretched Sea). Laba mūzika neveidojas atgremojot to, ko citi jau ir atgremojuši daudzas reizes iepriekš. Tomēr, labai mūzikai nav jābūt pārspīlēti oriģinālai. Pilnīgi pietiek, ka mūzika spēj ar kaut ko aizķert. My Shameful ne ar ko neaizķer. Varbūt vienīgi ar dubļainu lāpstu nedaudz nosmērē mums drēbes, kad iet garām no bērēm. Funeral Doom spēj būt savādāks. Aukstāks, baisāks, psihiskāks un neprognozējamāks. Kad My Shameful to iemācīsies, būs labi.
Edenbeast
Čīle. Diezgan unikāla vieta Doom’am, vai ne? Un Mar de Grises ir grupa, kas cenšas aktivizēt Čīles Doom’a kustību, manuprāt, ieņemot ievērojamāko vietu šīs valsts depresīvo mūziku spēlējošo apvienību sarakstā. Nu, tam par piemēru varētu kalpot kaut vai kontrakts ar somu Firebox leiblu, kas pamazām ieņem arvien spēcīgākas pozīcijas Doom mūzikas lauciņā. Kas zina, varbūt kādreiz tas attīstīsies par otru Peaceville? Bet ne par to ir šis stāsts.
Stāsts ir par to, cik garlaicīgs ir Draining the Waterheart. Absolūtam izvirtulim Doom metal žanra ietvaros jau no pirmajiem žēlabainajiem akordiem kļūs skaidrs, ka ir darīšanu ar it kā oriģinālu, tomēr šausmīgi nogurdinošu un salkanu materiālu, kas nav ticis tālāk par triviālajām doomīgajām tēmām kā romantika, sentimentalitāte un pamatīga deva „skaistu” skumju. Ok, katrā albūmā mēs varam atrast arī pa kādai labai dziesmai, un šajā gadījumā tā ir Deep-seeded Hope Avant-garde. Lai ko arī šis vārdu salikums izteiktu...
Kurš ir teicis, ka grupām šodien pārsteigt klausītājus ir principā neiespējami, viss jau dzirdēts, viss izspēlēts, turklāt, ja vēl grupa, kas spelējusi dark/gothic/death metal stilos ir aizgājusi uz vieglāku, roķīgāku mūziku, kurai pievienojusi ļoti daudz sintezatoru, tad jau parasti fanu un kopumā smagās mūzikas klausītāju lokā šī grupa tiek uzskatīta kā «Sell-Out» un bezcerīgs gadījums. Bet tas viss ir smagi maldi un to jau pierādīja leģendārie Paradise Lost ar savu pēdējo veikumu «In Requiem», atgriežoties atpakaļ pie savām metal stila saknēm.
Ko līdzīgu ir izdarījuši zviedru slavenie Gotiķi – Tiamat. Kurš gan pēc pēdējiem studijas albumiem «Judas Christ» (2002) un «Prey» (2003) varēja paredzēt, ka pēc 5 gadu ierakstu pauzes Tiamat izdarīs pārsteigumu saviem faniem – atgriezīsies pie savām metal saknēm un izlaidīs vienu no spēcīgākajiem albumiem grupas vēsturē.
Svētki Thrash metal faniem. Ievērojami svētki. Bay-Arena leģendas Testament beizdot ir izdevuši ilgi gaidīto jauno albumu «The Formation Of Damnation». Kad pirmoreiz dzirdēju prezentācijas dziesmu no šī albuma, šķita, ka nekas īpašs šis albums nebūs. Kļūdījos, diezgan pamatīgi kļūdījos. Kopa ņemot albums ir ļoti konceptuāli saistīts, tādējādi iegūstot to savu spēku – konceptuālisms un pamatīgums – testament jaunā albuma divi stūrakmeņi. Lai arī Testament nav sasnieguši tādu statusu, kā viņu laikabiedri Metallica, Slayer, tomēr Testament ir grupa, ar ko pamatīgi rēķinās Metal mūzikas aprindās. Šis albums lieliski pierāda, kādēļ! Nav nekādu eksperimentu, pārsteigumu – No pirmās līdz pēdējai notij testament ietur savu ceļu un klausītājs var mierīgi atlaisties un izbaudīt albumu, nebaidoties, ka pēkšņi viņu pārsteigs kāds testament neraksturīgs izgājiens. Nekā tamlīdzīga - «The Formation Of Damnation» ir 100% tīrs Testament stila Thrash Metal.
Daudz gadsimtu atpakaļ Īrijā dzīvoja kalējs kuru sauca Džeks, kurš bija ļoti viltīgs un skops. Ir leģenda kā viņš apmānīja pašu Sātanu un saņemt no viņa solījumu kā Sātans nekad mūžā nepaņems kalēja dvēseli.
Latviešu grupa Frailty nudien ir izradījuši, ja tā var teikt, varoņdarbu. Neskatoties uz esošo situāciju ierakstu tirgū grupa ir pārsteigusi ar ārkārtīgi kvalitatīvu albumu, turklāt izdevuši to Krievijā, kas nozīmē, ka arī tajā zemē Frailty ir atraduši sev klausītājus, par ko liecina Frailty 2 koncerti Krievijā visai neilgā laika posmā. Man tiešām ir milzīgs prieks, jo kas tamlīdzīgs ir nopietni vērā ņemams panākums.
«Lost Lifeless Lights» ir Frailty debijas albums albumā satilpinātas kopumā 9 kompozīcijas ar augstākās kvalitātes doom metal, netrūkst arī death metal noskaņu, kas vien padara Frailty mūziku krāsaināk. Albumā iekļautās dziesmas ir koncertos dzirdētas dziesmas, bet tas nebūt netraucē klausīties albumu, jo ierakstā ir iekļautas ļoti daudzas muzikālas nianses, kuras kopējā koncerta gaisotnē viegli paslīd garām klausītāju ausīm, tādēļ, svaiguma ziņā albums noteikti ir pirmklasīgs.
Latviešu dziedātāja un dziesmu autore Vic Anselmo izvēlēta par "Newcomer of the month"vācu žurnālā "Orkus"! „Orkus" ir viens no lielākajdiem vācu gothic/electro mūzikas un kultūras žurnāliem, kas pastāv jau desmit gadus, turklāt no 2006. gada ir pieejama arī žurnāla angliskā versija.
Vic Anselmo debijas albūms "Trapped in a Dream" iznāks 10.oktobrī vācu leibla Omniamedia/Avasonic paspārnē.
Oficiāla informācija: www.orkus.de / www.vicanselmo.com / www.myspace.com/vicanselmomusic
