Ja jau par politiku...

Mūsdienās demokrātija, liberālisms un kapitālisms ir kļuvusi par tādu kā ‘jaunāko modes kliedzienu’. Pēc Otrā pasaules kara Rietumu pasaules ideoloģija bija balstīta uz liberālismu un demokrātiju. Liberālisms ir tā ideoloģija, kas atbalsta brīvā tirgus ekonomiku un kapitālismu, kas, savukārt veicina materiālo vērtību veidošanu un globalizāciju.

Daudzi cilvēki uzskata globalizāciju par sliktu, jo tā nostiprina nevienlīdzību starp bagātajiem un nabagajiem. Globalizācija ir radījusi jaunus tirgus un jaunas tehnoloģijas. Brīvais tirgus un kapitālisms pastiprina šo nevienlīdzību starp bagātajiem un nabagajiem, atpalicībā atstājot trešās pasaules valstis. Globalizācija tiek veikta pirmajās pasaules valstīs. Tiek īstenota liberāla ekonomiskā politika, kas paredz valsts kontroles atcelšanu pār tirgu. Astoņdesmito gadu beigās ASV kapitālisms un Rietumu demokrātija ideoloģiski sakāva PSRS sociālisma modeli, nostiprinot savu ietekmi dažās post-padomju valstīs. Neskatoties uz to, ka PSRS izveide un komunisma uzplaukums, iespējams, ir 20. gadsimta vislielākā ģeopolitiskā kļūda, pēc šādas izdarības ir radies stereotips, ka ASV ir pasaules stiprākā un ietekmīgākā valsts pasaulē. ASV ‘kultūra’ un amerikānisms stipri izplatās visā pasaulē, it īpaši ES valstīs un jaunā paaudze to pieņem ar smaidu uz sejas, skatoties 3D Holivudas ‘kases grāvējus’, klausoties jaunākos Amerikas popmūzikas ‘talantus’ un ēdot McDonald’s franšīzes pārtiku. Pastāv uzskati, ka visu amerikānisko vajag pieņemt post-padomju valstīm, lai ātrāk attīstītos gan politiski, gan ekonomiski. Tagad valsts, kuru 18. gadsimtā ir izveidojuši brīvmūrnieki, tagad ir vislielākā globalizācijas veicinātāja. Pēc otrā pasaules kara tika popularizēta sekojoša frāze: „ASV ir hegemoniska vara visā pasaules kārtības sistēmā”. Arī septiņdesmitajos gados, pēc Vjetnamas kara šis teiciens atkal kļuva slavens, jo Rietumu pasaulē nostiprinājās ASV kapitālisms un tripolārā ekonomiskā struktūra, kurā galveno lomu spēlēja trīs valstis ASV, Vācija un Japāna.* Piecdesmitajos gados, pēc maršala plāna, ekonomiskā sistēma Eiropā sāka nostabilizēties un PSRS ietekme sāka mazināties.

Pēc PSRS sabrukuma ASV daudzām valstīm sāka diktēt savus noteikumus un to dara nepārtraukti. ASV nepārprotami ir drauds demokrātijai, jo ASV ir valsts, kurai patīk karot.Šī valsts ir nedaudz vairāk kā 200 gadus veca un tā ir piedalījusies jau vairāk kā desmit karos.ASV ļoti padodas karot, jo tai tiek ļoti daudz iespēju praktizēt un attīstīt šo mākslu. Tas it īpaši attiecās uz musulmaņiem. Valsts, kuru ir dibinājuši vergturi, kas gribēja būt brīvi, valsts, kura ir praktiski noslaucījusi no zemes indiāņus, regulāri iebrūk svešās valstīs un karo. Labi piemēri - Persijas līcis, Afganistāna, Irāka, Japāna, Vācija. Bet ASV ne tikai ārpolitika ir barbariska. Tas attiecās arī uz iekšpolitiku. Ja kaut kas ASV iekšpolitikā sagādā problēmas, tad tam tiek pieteikts karš. Karš pret terorismu, karš pret narkotikām, karš pret globālo sasilšanu, karš pret vēzi, karš pret AIDS, karš pret nabadzību, karš pret noziedzību utt. Galu galā ASV ir vienīgā valsts, kuras nacionālajā himnā ir pieminētas raķetes un bumbas!

Tas vēl nav viss, jo ASV militārisms ir nesalīdzināms ar citām valstīm. Draudi nesamazinās, jo ir tomēr jāatzīst, ka ASV ir tāda pati militāra superlielvalsts, kādas bija PSRS un Trešais Reihs, vienīgā atšķirība būtu politiskais režīms. Šodien ASV spēku un vājumu konfigurācija rāda uz to, ka militārais konflikts ir neizbēgams. Patiesībā, tas notiek jau tagad, jo ASV ir tendence uzspiest demokrātiju citām valstīm ar tankiem un raķetēm. No demokrātiskas valsts tik nedemokrātiska rīcība nebūtu pieņemama. Demokrātijas uzpūšana Irākā, ‘miera uzturēšana’ Afganistānā, īpašā draudzība ar Izraēlu. Nav noslēpums, ka ja Izraēlu neatbalstītu ASV, tad apkārt esošās musulmaņu valstis, maigi sakot, atdotu to teritoriju tās patiesajiem saimniekiem, proti palestīniešiem. Modernajā 21. gadsimtā ASV ir viena no retajām pirmās pasaules valstīm, kura izmanto tankus, nevis diplomātiju problēmu risināšanai. ASV politika mēdz arī manipulēt ar medijiem, jo valsts pārsvarā pauž savu viedokli caur medijiem. Arī šajā gadījumā par demokrātiju nevar iet nekādas runas.

ASV hegemonija parādījās kara laikā, kad vēl dzīvs bija sociālisms. Iespējams, ka tieši ASV hegemonija bija tā, kas atpestīja pasauli no PSRS. Bet ASV ne vienmēr ir kultivējusi tā saukto hegemoniju, jo pagājušā gadsimta divdesmitajos gados ASV bija norobežojusies no pasaules, jo tajā bija iekšpolitiskas problēmas.** Tolaik ASV vēl ārpolitikai nepievērsa uzmanību, bet ASV uzskati par to mainījās, kad Japāna uzbruka Pērlharborai. ASV sāka aktīvi iesaistīties kara darbībās un nobeidza karu ar atombumbas uzmešanu Hirosimai un Nagasaki. Tad ASV sekoja vēl viens karš – aukstais karš. Sākās cīņa pret komunismu, komunisma pētniecība, tika veiktas visādas izmeklēšanas un pētīšanas par cilvēcisko darbību robežām, ārpus kurām PSRS nevarētu eksistēt. Ap astoņdesmitajiem gadiem par PSRS tika noskaidrots tik daudz, ka to bija iespējams jau destabilizēt un tika panākta noruna, ka ASV neiejauksies PSRS politikā, bet PSRS veiks pārbūvi savās iekšlietās. Rezultātā PSRS sāka brukt no iekšpuses.*** Tas bija karš, kurā asinis nelija uz kara lauka, bet gan kongresā un kremlī. Pēc tam daudzi cilvēki pievērsās amerikānismam un uzskatīja to par glābiņu no komunisma – tas ir izplatīts arī Baltijas valstīs. ASV hegemonija tā arī darbojās – sākumā kultūra, pēc tam politika. Bet arī politika mēdz ciest fiasko.

Divdesmit gadus pēc PSRS sabrukuma Rietumu neoliberālais mehānisms sāka bojāties, tāpēc mistiskais 11. septembris tika izmantots kā iegansts lai veiktu karu pret it kā teroristiem nomaļākajā pasaules nostūrī lai ‘meklētu kodolieročus’. Uzreiz pēc ‘teroristu uzbrukuma’ dvīņu torņiem, tika ierobežotas cilvēktiesības, pastiprināti izlūkdienesti un sākās ienaidnieka meklēšana. Tās ir tipiskas totalitārisma pazīmes. Arī Reihstāgu reiz ‘aizdedzināja komunisti’ un pēc tam tika īstenota līdzīga politika. Apsverot ietekmi uz notikumiem ASV un amerikāņu spēku, var saskarties ar dažādiem viedokļiem. No vienas puses 11. septembris ne tikai nespēja mainīt amerikāņu pārsvaru valsts starptautiskajā sistēmā, bet arī saglabāja ASV uzticamību, spēka projekciju un militāro iesaisti ārvalstīs. No otras puses, lai būtu panākts efekts, pretterorisma pasākumiem ir jābūt pārākām par militāro varu – Vašingtonai vajadzēja kultivēt un attīstīt starptautisko sadarbību, nosodot terorismu.**** 11. septembris pierādīja to, ka ASV ir arī ievainojama.

Pēc PSRS sabrukuma ASV palika vienīgā hegemonā valsts pasaulē un ir tāda arī šodien. Bet cilvēki uzskata, ka ar laiku ASV loma pasaulē samazināsies dēļ ekonomiskās krīzes. Neskatoties uz visādiem ekonomistu pareģojumiem, ASV pasaules hegemonija saglabāsies, iespējams, līdz tai dienai, kad sabruks ES, vai sāksies Trešais pasaules karš. ASV turpina stiprināt savu ietekmi Eiropā un iesaistās daudzos nozīmīgos pasākumos. Ja ASV vēl pāris gadus atpakaļ nemitīgi centās cīnīties ar islāma pasauli, tad tagad šajā valstī par prezidentu ir kļuvis nēģeris, kurš ir musulmanis un tas nozīmē radikālas pārmaiņas ASV ārpolitikā un arī iekšpolitikā, ja ne labas, tad sliktas pavisam noteikti.

* - Chomsky, Noam, Deterring Democracy (Chicago, Chicago UP, 1987), pp. 304

** - Ibid. 325.

*** - Ibid. 338.

****- Goh, Evelyn. „Hegemonic Constraints: The Implications of 11September for American Power” Australian Journal of International Affairs, Vol. 57, No. 1 (2003) pp. 77
...