Seši, Seši, Seši – Viļņā, „Mulen Ružas”
Haralds Strapāns, speciāli Karametāls.lv

Kamēr Rīgā rībēja pirmā BBF diena, tajā pašā dienā Viļņā rībēja „Trejos Šešerios“ šīgada mazais festivāls. Nosaukums tulkojams, kā „trīs sešinieki” ( kā mazais izaicinājums, provokācija vai attieksme pret reliģisko spiedienu, saistībā ar metāl mūziku, atceramies Devilstone festivālu un ažiotāžu ar mēdijiem, Mayhem, sātanismu etc).
Sastāvā tikai trīs grupas, bet kopējā vakara gaisotne bija visnotaļ skanīga un pozitīva.
Pirmie sāka lietuviešu Luumm – savā ziņā ģeniāla ģitārista Andriausa jaunais projekts, savulaik Rīgā spēlējušo projektu D.S.. un vēl kādu, viens no virzītājiem. Pamatā, tas ir instrumentāls post roks, kas jaucas ar dažādiem eksperimentālās mūzikas piejaukumiem. Kā koncerta sācējs – gandrīz ideāls, ja vien, neesam konservatīvi stagnāti, lai aurotu, čo za fak, kur metāls? Šoreiz, labākajās tradīcijās, ģitāra un bungas, ar tik svarīgu elementu, ka pedāļu, efektu, ir vairāk, kā parasti. Luumm mazais Ep iznācis, bezmaksas te: luumm.bandcamp.com/

Turpinājumā – Rīgas pozitīvo emociju jeb gaišā doom metāla pārstāvji – Frailty.
Gandrīz vairākums no jaunajām dziesmām, maz veco labo hītu no „Lost Lifeless Lights” albuma, bet tas nebojāja prieku. Toties, normāls mošpits sanāca, pirmās trīs rindas ar saviem matiem pat drusku traucēja sitoties sejā.
Džeki norullēja gandrīz pilnu stundu, ne uz brīdi nezaudējot smagnējumu, melodiskumu, draivu un klausītāju uzmanību. Pašās beigās, tieši uz skatuves tika nosveikts dzimšanas dienā arī grupas „klusākā vētra” – bundzinieks Lauris, kam sekoja viena ātrāka dziesma, ar publikas dubultatdevi. (Interesants novērojums, garākos koncertos, grupām jāsaka šī frāze – „šī būs mūsu pēdējā dziesma” – vairākums klausītāju tad saņemas uz dubultmošpitu)

Fen – ātri, operatīvi uzkrāvās, jo skaņošanos bija veikuši jau pa dienu.
Tikpat ātri un operatīvi arī grieza vaļā. Nonstopā, bez īpašiem tostiem, 15 minūšu izklāstiem, par ko ir dziesma, tādā pašā nonstopā arī stundu ar vismaz + 20min nokaplēja. Iespējams, drusku par vienveidīgu vai drusku par garu, bet tikpat ļoti iespējams, ka šis secinājums tika izdarīts alkohola iespaidā. Toties par Fen – pirmais gabals sākās ar tīro balsi, ka pat gribējās doties bāra virzienā, bet nākamie jau gāja vaļā ar čerkstošo balsi, piedziedājumiem, pat mazāk ambienta, post, kā biju gaidījis, vairāk tāda tumšāka dažādu tempu gaļasmašīnīte. Par top grupu nebūs, bet šad tad uzliks noteikti.

Patīkami, ka skaņa visām grupām bija ļoti laba, nekas nekur nepeldēja, nepazuda, viss bija gandrīz ideāli, nemaz nerunājot par skatuves tehniķiem, skaņotājiem, kas kā skudras tekalēja ausoties, piegriežot, nogriežot.
Patīkami, ka Viļņā, kur arī esot krīze, zālē bija vismaz 150 cilvēki, kas bija samaksājuši 40 litus (7-8ls) par ieeju.
Patīkami, ka kamēr spēlēja grupas, pie bāra gandrīz nebija burzmas, lielākā daļa klausījās.
Patīkami, ka nekur nemanījās vēmekļu čupiņu, aizmigušu jauniešu vai pārliekā alkohola reibumā esoši indivīdi.