Tuvcīņā maku izvilkt nemāca? :D

^ Atnāc un pamēģini. :))

žīdu tuvcīnā ? pie šī te instruktora ?
www.israelsituation.com/wp-content/uploads/...

Žīdu cīņas māksla...pašam rēka nerauj?
aaa...tu tak man kāzās ar šito piepisies :D

Nevis piepisos, bet piedāvāju. ;) Rēka nerauj, jo žīdi izņemot banku sistēmu un citādus mēslus ir izdomājuši arī kaut ko sakrīgu. :) iva, atnāc, paprovē un kādu laiku noturies, tad varēsi ņirgāties. ;) Sitīsim līkdeguņus ar viņu pašu metodēm. :))

Īstenībā...ir pilns ar visādiem šādiem cīņas paveidiem!

Jā, par šito ir dzirdēts, ka žīdi esot baigi gudro to mākslu izdomājuši. Protams, izvēle ir liela, bet par šo te ir dzirdētas labas atsauksmes. Pašam personīgi šis liekas daudz noderīgāks nekā kaut kāds tur džudo vai karatē, normālas praktiskas lietas iemāca, ko darīt parastās situācijās. Eķ , mošk pašam arī aiziet pamācīties.

Tā kā šo lietu izdomājuši konkrētās nācijas pārstāvji, tad gan pirmais jautājums obligāti ir — cik tā apmācība piķo?

Krauj pa māg?

^^ un otrais jautājums - cik ar to var nopelnīt?

^ Tas jau atkarīgs pēc tam vairāk vai mazāk no paša — cik biezos rajonos pēc tam tu uzglūni upuriem!

pie instruktora no sargisevi.lv (Maris) pirms daziem gadiem ir buts paris seminaros redzesloka paplasinasanas nolukos. palika loti pozitivas atminas - vins ir loti zinoss ka instruktors un vienkarsi sakarigs ka cilveks. iesaku aiziet pat tiem, kuri nekad nekadas cinas nav macijusies, krav-maga nav nekada supermaksla, kas prasa baigo fizisko sagatavotibu. to viens ebrejs Izraela pec otra pasaules kara (kad nu tur izveidojas ta ebreju valsts) ir sakomplektejis ka pasaizsardzibas kompleksu, kuru var pietiekami atri iemacit pat sievietei vai pensionaram, jo viniem tur kars ir ikdiena. krav-maga nav, protams, ari nekada "sudraba lode", ar kuru pec pirmas nodarbibas jebkurs vares pieveikt jebkuru cempionu, bet ta tiesam ir loti prastu un piezemetu kustibu un panemienu komplekts, kuru spej apgut jebkurs, lai kaut vai no piedzerusiem gopnikiem pietura meginat atsisties. :-)

Nesen sāku apmeklēt militāro tuvcīņu. Tajā versijā, kādu to māca mums, tas arī ir mikslis no visa kā, par pamatu ņemot Kadačņikova Systema + klāt nāk sitienu tehnika. Teikšu tā - ir interesanti, un ir arī grūti.

Ideja līdzīga Krav Maga - iziešana uz tīru efektivitāti reālās situācijās, nekādi tur smukie iestrādātie paņēmieni un kombinācijas, bet principi un prasme tos pielietot.

Hehe, kolīdz uzprasīju, cik šitā apmācība izmaksā, uzreiz klusums :)

Varbūt Soross uzsauks?

Ir ķipa anekdote, ka labam karatistam jāmāk ātri skriet un labi slēpties. Bet tā nav anekdote.

Šībrīža Latvijas Gōjū-ryū Karate Federācijas prezidents savlaik mums mācīja, ka galvenais, ja sanāk sist, tad tā, lai vairs neceļas.

Vienīgā vieta, ko nevar uztrennēt, ir acis - pa tām, arī jābliež.

HAU.

Jā, šitais šeit iederās:
www.youtube.com/watch?v=zVSFWCchghU...

Piķo viss tas pasākums 30 Ls mēnesī.

esmu savulaik trenējies, gan uz ielas sanācis sisties, tāpēc neliels priekšstats tīri no praktiskās puses par šīm lietām ir:
1.cik tad bieži sanāk uz ielas stičkas? patiesībā reti, ļoti reti..sevišķi jo vecāks paliec (gudrāks līdz ar to). Tāpēc vai ir vērts tam baigi terēt laiku un naudu, tas katra paša ziņā. Ja tendence iesaistīties konfliktos, specifisks darbs u.c., tad laikam der.
2.ja tiešām ir vēlēšanās sekmīgi šīs lietas pielietot arī praktiskā dzīvē (ja nu gadās), tad tam ir jāvelta daudz laika un ar nopietnu atdevi, tad būs tolks. A ja ķap ļap...tad nav vērts, vnk dabūsiet pa muti un beigta balle.
3.svarīgs psiholoģiskais faktors (vai to iemāca šajās sekcijās?). Ja esi nobijies, tad nepalīdzēs ne trenēti musīšī, ne labi atstrādāts sities pa maisu sporta zālē. Ne tu spējīgs kontrolēt situāciju, ne adekvāti uzvesties šādos gadījumos. Virsnieres izsviež papildus adrenalīnu, esi uztraukts, paātrinās elpošana, sirdsdarbība, izpīpē cigareti ar vienu vilcienu....>)))
4.visbiežāk ielu kautiņos dominē princips- kurš pirmais smuki iedod pa tāsi, tas uzvar. Vislabāk pacensties bez liekas diršanās izrubīt/ apdullināt pretinieku (vēlams ar pirmo sitienu, ja ne, tad ar otro, trešo toč.. tākā biežāk pa pjaņiem viss notiek- dzērušu parasti nav grūti izrubīt). Ņemt uz pārsteigumu tā sacīt. Teiksiet nav godīgi? Nu tad tevi pārsteigs. Lai vai kā- šaj lietai kritiski jāpieiet, jāizvērtē situācija.

^ Summējot tavu tuvcīņas taktiku, sanāk šāda darbība:

1. Pa jebālu, nā!

2. Ja vēl kust, tad vēl pa jebālu, nā!

0. iģisjuda, nā!

www.youtube.com/watch?v=QQK7qpAGvrk...
:-)

Desekratõram^
ja vēl kust, nevajag močīt līdz tam, kamēr nekust. Galugalā var nopietnu skādi tam cilvēkam radīt, ja ne hužāk.
Nu īsāk sakot, uzraksti te savu recenziju, kad būsi kādu izslēdzis.

Izslēdzis jeb nositis?^^

kauties vispār ir slikti!

^ Policija veic profilaktiskas pārrunas ar agresīvu subkultūru piederīgajiem? :)

Dethecrator...izbeidz to poliču padarīšanu ^^

Dethecrator... pabeidz uz poličiem!

Es jau ar piekrītu, ka kaušanās — vispār tas ir slikti. Bet, ja to saka likuma pārstāvji, tas tomēr ir drusku respektablāk! ;)

Varbūt arī ir slikti, bet ja tomēr gadās, tad es labāk izvēlos būt sagatavots šādai situācijai. :)

pret brutālu fizisku spēku, tupa paņēmieni neko tāpat nelīdzēs. es arī zinu paņēmienus ... un.. vienīgais veids ir ar tabureti no aizmugures, kas varētu līdzēt, ja ir rociņas ar kurām burku nevar attaisīt. :D

un par policijas metodēm runājot, es varu atbildēt tikai par sevi. iecirknī strādājot esmu pat slepkavu/ narkomānu aizstāvējusi, lai viņu operi nesit, jo manas darba metodes ir savādākas. man riebjas vardarbība, neatkarīgi no tā pret ko viņa ir vērsta. ar vizisku spēku neko nevar panākt, var iesist bailes, bet tam ilgtermiņā nav nekādas jēgas. es pati nekad mūžā neesmu bijusi par iemeslu fiziskam konfliktam. vienmēr māku tos nogludināt un iziet no situācijas. laikam vienīgie, kurus man nebūtu žēl lai fiziski spīdzina ir sexuālo noziegumu izdarītāji, īpaši pret bērniem.

^ Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad uzkrītoši gribas ielikt 666 plusus!

Ja nav brutāla fiziska spēka un ir "rociņas, ar kurām burku nevar attaisīt", paliek vēl tādi tuvcīņas elementi kā ātrums un veiklība. Loģiski, ja divmetrīgs berzerkers tiek klāt un sašņorē, tad auzas ir un neko nepadarīsi, bet ar veiklu un precīzu uzšāvienu ar plaukstas pamatni no apakšas pa snuķi arī divmetrīgam bullim pludos susla ne pa jokam. Un vismaz sekunde laika iegūta; izvēlies - laisties lapās vai ar kāju pa bumbām. :)

Problemātiskāk ir ar tiem, kas kko salietojušies (policijai ar tādiem droši vien bieži jānoņemas), kuriem ar sāpju paņēmieniem var arī neko nepanākt. Tur tad ir augstākminētais vienīgais variants - knock out kamēr vēl vari. Kaut vai ar tabureti no muguras, ja ir iespēja.

Neatceros, kur (iespējams, čomu lokā runājot), bet dzirdēts tāds teikums: "Tad es riktīgi sakačāšos, iešu piecus gadus kikboksā un beigās iesitīšu viņam no aizmugures ar koku." :)

Klau, cik vispār trūmetālistiem sanācis dūru vicināšanā iesaistīties?

Es parasti visus konfilktus atrisinu ar mutiski, pēc dabas miermīlīgs lops esmu.
Vienīgā reize, kad atrāvos pa snuķi, bija 14 gadu vecumā, kad 3-4 gopņiki dēļ garajiem matiem sasita. Pēc tam klapēties uz ielas nav sanācis, tikai sparingā.

Kad dzīvoju vēl Āgenskalnā, vienu nakti ejot uz māju pusi, pie Māras dīķa (starp Ojāra Vācieša muzeju un dīķi uz gājēju celiņa, kur ilgākā posmā nav neviena laterna) ir iznācis ap pusnakti klapēties ar diviem vīreļiem, kas gribēja mani ar nazi pabakstīt. Nogrāba no mugurpuses, dūra ar nazi kaklā un teica: «Tev pizģec!»

Krāvu vienam pa ribām ar elkoni, bet tad otrs šim palīdzēja un nāca virsū no priekšas, tam vilku pa tāfeli. (Bez lielām sekmēm — to, jāatzīst, ir pagrūti izdarīt, ja otrs tikmēr tevi sagrābis no mugurpuses un griež tev kaklu ar nazi.) Šie atņēma telefonu un sasita (acīmredzot — lai nevar mentus izsaukt). Kaujoties man aizlidoja brilles, bet tās es pēc tam sagramstīju — nebija pat sabradātas.Mēģināja somu noraut, bet paši laikam karstumā neatjēdza, ka somai pleca siksnu var pārgriezt ar to nazi. Beigās aizbēga katrs uz savu pusi, kur šos laikam savāca mašīna. Pa ceļam pagadījās viena persona, to nogrūda gar zemi. Lieciniece neko daudz neredzēja, tomēr tā bija liela veiksme — vismaz bija, kas uzreiz ātros izsauca!

Stradiņos dezinficēja man to griezumu kaklā (nekas jau daudz tur nebija, šuves nevajadzēja — pietika ar plāksteri, bet dakteris uzstāja vismaz uz dezinficēšanu: «Nevar zināt, kas pirms tam ar to nazi bija griezts!») Tur tikai pamanīju, ka drusku cīņas karstumā man ir bijis iebakstīts arī vēderā, bet tas arī beigās bija sīkums. Pēc tam visu atlikušo nakti nokvernēju iecirknī, kamēr sarakstīja papīrus.

Policija ierosināja kriminālprocesu, atzina mani par cietušo un tā tālāk. Bet nevienu vainīgo atraduši nav, un tagad jau vairāki gadi pagājuši. Varbūt vainīgie jau sen sēž par kaut ko citu.

Pēc visa secināju, ka ievainojums kaklā ir visriebīgākā lieta, jo tas ir praktiski vienīgais ķermeņa apvidus, kuru tu nevari saskatīt, ja nav spogulis pie rokas. Vienīgi pēc tekošo asiņu daudzuma varēja saprast, ka griezums nebija baigi bīstams.

Izklausās varbūt baigi drūmi, bet nu rakstot tagad tas man aizņēma trīsreiz ilgāku laiku, nekā pati sadursme un atkaušanās no viņiem toreiz — viss notika apmēram pusminūtē! :D

Senāk viena klope gadījās deviņdesmito vidū, ejot 8. klasē Tukumā. Ozoliņos (tas ir mikrorajons) dzīvoja trīs wannabe huligāni, kas uzēdās uz mani. Nelaime bija tāda, ka man katru dienu bija jāiet tieši cauri tiem Ozoliņiem, lai nokļūtu mājās (tur, kur tagad ir Jēkaba Gravas trase). Vienreiz dabūju ar celi vēderā, nākamreiz nogrūdu kādu pretinieku no kājām — vārdu sakot, abpusēji sīkumi.

Bet tad vienā jaukā, saulainā dienā divi no minētajiem tesmeņiem brauca pretī ar vecu mopiņu. Ieraudzījuši mani, viņi apgriezās, ieskrējās un močīja man virsū. Es pagaidīju, kamēr šie piebrauc man tuvāk, un pēdējā brīdī pakāpos sānis, lai viņi aizbrauktu garām. Tomēr man rokā bija pamatīga ķesele ar grāmatām — tieši tajā dienā biju paņēmis bibliotēkā kārtējo kaudzi ar grāmatām, un tās gan es neizcēlu no mopiņa priekšas!

Rezultātā pie stūres sēdošais atrāvās ar blīvi nopakotu grāmatu kluci tieši pa ģīmi — pat rokas nepaspēja atraut no stūres un pacelt sejai priekšā. Es tikmēr neatlaidu savu nesamo vaļā (varbūt vajadzēja gan), tāpēc trieciens mani norāva no uzbēruma — noripoju zālē. Tikmēr mopiņa stūrētājs gāzdamies norāva uz asfalta arī pakaļā sēdošo, un mopiņš pļerkstēdams aizripoja uz pretējā grāvja pusi. Veiksmīgi, ka tobrīd pa to ceļu nebrauca neviens cits transportlīdzeklis.

Tā arī bija pēdējā reize, kad man nācās klapēties ar konkrētajiem huligāniem. Toties varu tagad visiem teikt: esmu personīgi pārbaudījis, ka grāmatās ir tāds spēks, ka mēs to bieži pat neapzināmies!

15 gadus neesmu nevienam sitis un neviens nav man sitis. Tā ka interesanti stāstiņi izpaliks.

^ Es arī īstenībā gribētu, lai tā varētu teikt. Bet redz, ka bļe nesanāk!

^^ man ir pilna dirsa ar tādiem stāstiņiem!

Sāc visu pēc kārtas :D Pēc 60 gadiem, kad sadomāsi rakstīt memuārus, vairs neatminēsies un varēs iegriezties kādā webarchive un izķeksēt.

NEslikta ideja.

Piedāvāju pāris iespējamos memuāru nosaukumus:

"Klopmaņa dienasgrāmata"
"666 years of bludgeoning"

Ā, vēl viena kaušanās bija darba dēļ, bet tā beidzās bez īpašiem miesas bojājumiem gan mums, gan pretējai pusei. Uz viltotu dokumentu pamata viens Tambovas apgabalā dzimis blēdis pirms gadiem pieciem mēģināja sagrābt namu Lāčplēša 7 (un izspiest īres maksu no iedzīvotājiem, protams). Mēs to blēdi gājām izmest ārā, tas sasauca kaut kādus kreisos apsargus, un rezultātā pirmajā reizē izmeta ārā mūs, pēc mēneša savukārt izdzinām mēs viņus — pamatā ar policijas palīdzību, kā pieklājas, nevis ar savu stingri patriotisko dūru palīdzību, kaut arī vainīgie bija pelnījuši!

Bet mēs vēl varētu pagaidīt, kamēr Darkspell uzrodas un pastāsta šajā tēmā, kā viņa ar Deathblow salecās iekš Kilkim Žaibu, un alus kausi gāja pa gaisu… >;)

^ Whaat? To es ar gribētu dzirdēt,titānu cīņa,jopt..

Jap labs stāsts būs no viena vai otra mutes he he. Pats ar parasti visu cenšos atrisināt mierīgi un kautiņi parasti paiet secen, vienīgie kaut cik vērā ņemamie kautiņi pa matainā laiku ir bijis tusējot ar Galvānu, tad jau parasti bij visādi kašķi ar citādi domājošajiem un mūsu pašu labo Deathblow he he. Toties ar Deathblow ir interesants stāsts, tā kā pie manis bij tuss ar mataino varzu, protams, ka pēc lielāka daudzuma Vanaga izdzeršanas radās visādas ašas idejas, kaut kādi konflikti utt, un šamais ja pareizi atceros izgāja pie mājas, blakus Botāniskajam dārzam un ķirbī iedeva diviem krievu tautības narikiem, viss jau labi, tik šamie blakus kāpņutelpā dzīvoja, vienam lauzts žoklis vai ribas, neatceros, bet nākamajā dienā kad visi matainie jau prom, krievi atnāca pie manis, davai, tavs tuss, vajag kauties, kip kaut kādu kompensāciju vajagot šiem, dabiski ka neviens no tiem abiem, kas vakarā sastapās ar Helvi nebija spējīgi vairs pakauties, tad nu kaut kādu tirliņu izsauca no sava bara, cik nu kaušanās, bet viss atrisinājās abām pusēm pieņemami.
Pirms gadiem 5 studējot vēl vēsturniekos gan sanāca līdz šim pēdējais kautiņš, Āgenskalna priedēs, kad man un kursa biedram piepisās kaut kādi 7 gab. urļiki, paveicās, ka bija apdolbījušies un nebija spējīgi man nodarīt fiziski var teikt, ne ko, kā vienu pisaku pa deniņiem ievilkt, jo situācija - es stāvu un runāju ar pazīstamo a viens no krieviem, nevainīgi iet man garām un ticis aizmugurē ievilka tīri labi pa deniņiem, kamēr es apgriežos un taisos sist, jau divi no sāniem klāt un prasa - a ķibe probļem? što ti tam hotcis zgielat utt. Tad ar ptru arī sāku kauties (grūstīties jeb kā teiktu maigi apķērāmies un tiku par laimi pieturā iegrūsts, kad aizmuguras ir siena un no viena sāna) tas vismaz deva iespēju, ka pārējie nevar tikt klāt. Aber kursa biedrs, tai brīdī kad atrāvu pirmo sitienu vienkārši aizmuka, bet tālu netika, jo paklupa un daļa no bara šamo panāca atspārdīja un telefonu gan atņēma. Man viss labi, tik pēc tam bij niknums par to, ka loģiski domājot divatā varējām pēdējo sūsu no šiem izsist, bet malači maukas bļe, paņēma uz šoku..

Kauties nav sanācis tā nopietni, kā jau minēju, bet brīžam ir bijuši labi momenti, kā var atšūties no kautiņa (šajā gadījumā gan no viena dumja pārdrošnieka klapēšanas).

Gāju 12.klasē, ar brālēnu diezgan konsekventi piekāpām trenažieru zālē utt. Vienu dienu mierīgi trenējamies, kamēr pie mums pienāca kkāds maza auguma un patizla skata čuvaks, kurš laikam arī gribēja izmantot to trenažieri, kuru uz brīdi bijām okupējuši. Kko burkšķēja, un es pateicu ne pārāk rupji, lai atšujas un paciešas drusku. Tas viņam nepatika, un viņš vareni aizsvīlies pateica: "Davai - ejam ārā. Es tev, bļe, tavus briļļu stiklus acīs sadzīšu!" Uz to mēs ar brālēnu reaģējām ar klasisko 2-3 sekunžu pauzi, tad sākām riktīgi skaļi smieties. Džeks palika uz pauzes, nosarka, aizgriezās un fiksi pazuda. Kopš tās dienas viņš mani trenažieros sveicināja. :)

Gan jau kāds karstasinīgāks būtu krāvis pa snuķi šim, bet es neredzu jēgu acīmredzami vājāku cilvēku klapēt dēļ neapdomīgas lekšanās.

Kas tur ko salecās...viņa sadusmojās par to ka pateicu viņai taisnību!^^

Vienu iesaistīto pusi esam dzirdējuši, tagad otras puses komentāru....he he

bet viņi jau nekāvās, helvijs uzdirsa un dabūja par to pretī alus kausa saturu virsū :D neies tak skuķi aiztikt.

^Zinot..( nu lab,sen nav satikts,) atceroties Deathblow... izklausās pēc viņa :D

Sorr,nesit mani :D

Hmm, man jau likās, ka darkspell uz masu varēja helvi pagrūstīt :) bet pietiks arī ar alus saturu, mosh kādam ir arī video netīšām pieejams :)

Darkspell saki kā bija?

Vai dieniņ, atminējos vēl vienu jauku gadījumu no bērnības, deviņdesmito sākuma, kad gāju Zemītes skolā (tas ir uz dienvidiem bišku no Kandavas). Vobšem, stāsts būs par to, kā taktiska viltība palīdzēja izvairīties no atraušanās pa jebālu. Un kā beigās visu atrisināja seno latgaļu folkloras tēls — Sūdainais Miets®.

Mēs bijām kādā piektajā klasē, kad uz mums nez kāpēc uzēdās septītās — astotās klases džeki, kas tajā skoliņā skaitījās «lielie», par cik videne turpinājās Kandavā un devītā klase tolaik tikai bija ieviešanā. Cik atceros, man gribēja atņemt rokaspulksteni (mutere man bija uzdāvinājusi tīri zolīdu), Vilnīti nīda par to, ka viņam bija tāda ekstra kā mopiņš (tiem «lielajiem» savukārt bija tikai divriteņi), un Vilnītim bija mopiņš vienīgajam visā skolā — bet viņš arī katru dienu virināja >10 km no savām mājām jebkādos laika apstākļos. Raivi nīda par to, ka viņam bija turīgs tēvs, Arni nīda no sākuma principa pēc, bet vēlāk izdomāja — par to, ka viņam jau pamatskolas vecumā bija zelta rokas, šis visu mācēja saķīlēt.

Vārdu sakot, pa ziemu lekšanās starp «lielajiem» un piektajiem bija kļuvusi diezgan nopietna. Vilnītis pat sāka savu mopiņu atstāt kaimiņmājā, lai nebūtu jābrauc līdz skolai, jo tur viņam mistiski kaut ko noskrūvēja vai sadūra riepas.

Kādu dienu «lielie» ar saviem riteņiem gaidīja uz sānceļa, kad Vilnītis izbrauks ar savu mopiņu no tā pagalma, kur tas mopiņš stāvēja pa dienu, lai varētu piekaut. Arnis savukārt bija kopā ar Vilnīti, un abi stāvēja pie mopiņa jau pusstundu, jo — tikko kāds no šiem izies ārpus tās sētas, ar vai bez mopiņu, tad atraušanās pa bieti garantēta. Tajā brīdī es nācu lejā pa kalnu no skolas, jo biju aizkavējies kaut kāda iemesla pēc, un ieraudzīju «lielos» stāvam uz ceļa ar riteņiem. Domāju — neprovocēšu viņus, paiešu mierīgi garām. Bet šie, maitas, sāk man piesieties. Atbildēju ar humoru, cik nu vien no sevis varēju izspiest kaut ko smieklīgu tādā situācijā — šie bija kādi pieci vai seši.

Tajā brīdī uz lielā ceļa (kurš iet garām skolai caur meža masīvu), uz Vēdzeles upītes tilta atskanēja mopiņa pļerkstēšana — kamēr «lielo» huligānu uzmanība bija pievērsta man, Arnis bija aizkomandējis Vilnīti gar upītes malu uz lielā ceļa pusi: «Skrien ar visu mopiņu uz tiltu pa šito taku, tikai darbini mopiņu tad, kad esi jau augšā uz uzbēruma, citādi šie sapratīs!»

Padzirdējuši, ka mopiņš rūc jau uz lielā ceļa, mūsu «draugi» aizmirsa lekšanos ar mani un metās pakaļ Vilnītim, bet — ar riteņiem mopiņu nepanāksi. Mēs ar Arni tikmēr aizmaucām pāri upītei pār bebru dambi un cauri mežam aizlavījāmies mājās, uz ciema centru.

To visu no skolas puses bija ievērojis darbmācības skolotājs — gados jauns, pagastā ļoti cienīts amatnieks. Pēc nedēļas viņš mums darbmācības stundā pateica: «Es tiem lopiem nākamajā dienā paskaidroju zem četrām acīm: ja reiz vēl aiztiksiet par sevi jaunākus, tad es jūs sagaidīšu aiz skolas stūra ar sūdainu mietu!!! Un tagad — turpināsim virpošanu.»

Vēlāk gan to skolotāju, gan viņa brāli abus ievēlēja Kandavas novada domē. Bet mēs uz viņa stundām vienmēr bijām klāt ātrāk un beigās negribējām iet prom… :D

:D es atcerējos iz savas bērnības. tā jau nebija, ka vienmēr biju prātīga. klasē 7-8 arī man likās, ka krievu meitenēm no rajona, kas met acis uz mūsu klases dzēkiem, ir jāsadod pa purnu. sarunājām 'strelku', gājām kārtot rēķinus.... bet iesprūdām liftā :D nosēdējām kādas 2 stundas, kamēr idioti no liftu remonta saprata, kurš korpuss un kura kāpņu telpa. krievu meitenes, protams, tur vairs nebija. mēs gan toreiz neizdarījām nekādus pārsteidzīgus spriedumus par augstākas varas esamību, kas atturēja mūs no sliktas rīcības, bet laikam tā bija :)

Nu vo - un krievu mamzeles noteikti izštukoja, ka jūs nomīzāt. :D

^ un patlaban par to raksta kādā citā fōrumā :D :D

^ urlas.ru? :)

Tātad, ja kāds tomēr ir nopietni izlēmis pamēģināt Krav Maga, tad jaunajai grupai pirmā nodarbība būs šo ceturtdienu, plkst. 18.00 Šmerļa ielā 3, Rīgas kinostudijas teritorijā. Ja ir kādi jautājumi - droši zvaniet instruktoram - 27887190 (Māris Rizga). Naudu neviens uzreiz neplēsīs un pa kājstarpi nespers. :)

A kad būs nodarbības profiņiem? :D

Tad, kad skills būs uzkačāts. :D Tu gribi uzreiz vecākajā grupā pieteikties?

A cik bieži tā sekta rīko savas nodarbības? Reizi nedēļā, divas?

2 reizes nedēļā, kurās dienās būs tagad jaunajiem, gan vēl nemācēšu teikt, bet ļoti iespējams, ka otrdienās un ceturtdienās. Ja kādreiz nesanāk atnākt, par to neviens pa galvu nedos, treniņus jau katrs apmeklē pats priekš sevis. Ir tur arī neliela kačalka, var atnākt ātrāk un ar savriem paspīdzināt savu miesu, par to nekas jāpiemaksā nav. Par maksāšanu Mārim ir tāda politika - atnāc dažas reizes, paadarbojies, saproti vai tas patīk vai nē un ja esi uz palikšanu, tad arī samaksā.

Kas vēl - nākotnē būs tādas interesantas lietas, kā, piemēram, treniņš braucošā autobusā, lai pamacītos, ko labāk darīt situācijā, ja kašķis sanāk sabiedriskajā transportā utt. Katrā ziņā par šīm nodarbībām varu teikt tikai to labāko, ja jau pat tik nesportiskam tipam, kā man ir kārtīgi iespārdījis. :) Un Māris ir reti sakarīgs čalis - gan kā cilvēks, gan kā instruktors.

Izskatās, ka krav maga kursi drīzumā atradīs sev jaunu pielietojumu: www.delfi.lv/news/national/polit...

Ejot meitai pakaļ uz skolu es vienu otru šitādu puņtapu esmu gribējis iepērt, atturējis ir tikai tas, ka visdrīzāk ieberztos sūdos.

ak dievs, nu kas ta par huiņu. vai tad normāliem cilvēkiem nav skaidrs, ka kaut kāda bērnu agresija ir tikai un vienīgi enerģijas parpilnības vaina? ja cilvēkam, kuram vnk muskuļi aug, viņus nav kur īsti pielietot, tad dabīgi, ka īsti neizveidojušam prātam vienkāršākā iespēja būs piekaut kādu, ko vinš var, un, ja nevar, tad agresīvais tipa bus tas, kuram ir vairāk spēka? cik zinu, tad ir tāda lieta kā sporta skolas utt un nemazām tik dārgi nemaksā nolīgt vienu pedagogu (un tam nav jābūt profesionālim, kurš ir apguvis žīdu kaušanās prasmes un džekija čana skolu), kurš vnk paseko līdzi, lai tie bērni reāli izliek enerģiju. visu laiku kaut kā cenšas atrast risinājumus situācijām, kuras ir acīm redzamas. ja kaķis skrāpē krēslam atzveltni vai suns grauž koku, tad vinš ir jāizole no sabiedrības, jo ir ahūni agresīvs?

piemēram, werwolf, ja jau gribas audzināšanas nolūkos iepist tādiem puņķutapām un tērēt laiku, tad moš vnk liec viņam, piemēram, uztaisīt kaut kādu vingrinājumu miljards reižu, līdz vinš krīt zemē. pēc tam domāju, ka kādas 3 dienas nevarēs ne pakustēt, ne maz padomāt par kadu agresiju.

Te nu Tu murgoni esi samurgojies.
Lielākoties gadījumu agresija tiek pārmantota, nevis iegūta enerģijas pārpilnības dēļ. Fiziskas nodarbes varētu būt labs līdzeklis laika aizpildīšanai un uzmanības novēršanai, bet bez pedagoģiskā darba, lai cik sausi tas neskanētu, mēs iegūsim tos pašus agresīvos jauniešus, tikai tagad jau fiziski spēcīgākus.

Šoreiz piekritīšu Juodam.

Tā kā ir nedaudz sanācis laika pavadīt, piepalīdzot mātei skolā vadīt zēnu kori, tad varu teikt, ka visa agresija, neklausīšana, vecāku cilvēku necieņa u.t.t. no skolēnu puses ir tikai un vienīgi audzināšanas vaina... Kā saka, pat zilonim ir skaidrs, ka šo "mazo agresoru" ģimenēs kaut kas nav kārtībā, lai gan paši vecāki savu "eņģelīti" ne pie kā un nekad nevainos.

Citējot murgoni - "ja kaķis skrāpē krēslam atzveltni vai suns grauž koku, tad vinš ir jāizole no sabiedrības, jo ir ahūni agresīvs?", varu teikt, ka šeit minētie gadījumi ar dzīvniekiem arī ir audzināšanas (OK, dresēšanas) vaina: gan kaķi var izmācīt nagus asināt tikai pie nagu asināmā staba, gan sunim tikai savas gumijas mantas un kaulus nevis apavaus grauzt.

Ha, šonedēļ tieši sanāca lasīt psihiatrisko novērtējumu par vienu tādu trīsreiz tiesātu, iepriekš psihenē pabijušu krāpnieku, kur bija pievienotas klāt kopijas arī no tā paša noziedznieka skolas gadu psihiatriskajiem novērtējumiem.

Mazajam Raimondiņam bija despotisks tēvs, kurš kā reiz audzināja dēlu ar siksnas palīdzību — un nevis veltot dēlam vajadzīgo uzmanību. Raimondiņš par atbildi skolā kļuva vēl agresīvāks, piekāva klasesbiedrus, jo par vadoni uzmesties viņiem nemācēja. Beidzot viņu uzsēdināja uz kaut kādiem medikamentiem. Deviņdesmitajos gados, kļuvis pieaudzis, viņš nosēdēja pusotru gadu par kaut kādu izspiešanas mēģinājumu, vēlāk dabūja vēl nosacīto sodu par nekustamo īpašumu mahinācijām un šobrīd tiek tiesāts par nākamo naudas izspiešanu.

Agresija ir (pret)reakcija uz apkārtējo vidi.

nē, nu protams, ka audzināšanas, bet tā jau arī ir tā audzināšanas sastāvdaļa - disciplīna. to ne vienmēr var iegūt ģimenē, jo reti, kad vecākiem pietiek pautu, lai sīkajiem kaut ko aizliegtu un tā vietā liktu kaut ko darīt. bet ir arī dazas ļoti sakarīgas skolas, kur to normālā veidā iemāca. (nu, tip parastās) pats lidz 5. klasei tādā mācījos un pēc tam pārejot uz dārziņiem (edmv) bija neskaidrs kā kaut kādi lohi var starpbrīžos neiet ārā maršējot rindiņā, vai, nedod dievvs, stundās muldēt kko. (šitais varbūt pēc armijas izklausās, bet nu tas normāli bija)

un juod - varbūt tā arī daļēji ir, bet bērns līdz noteiktam vecumam dzīvo meklējot sev 'elku', kam sev lidzināties, ja sanāk tusēt kompānijā, kur nevis džeki iet papīpet kaut kur vai septinu gadu vecumā ieraut pa 200 garmiem kā vecajos labajoos laikos, bet skrien no rītiem, tad pamazām tas pārmantojums pazūd (nu, moš ne pa visam, bet vismaz uz labu laiku).

Ar ko līdzināšanās elkiem nav pārmantošana?

ir, ir. es vnk atbildēju uz abiem komentiem, nu, ka vecāku nemākulību var novērst ar vienkārsi labu piemēru.

Riskēšu piebilst, ka ir vēl ne pārāk nobrieduša vecuma personas, kas citu starpā par cieņas un — labvēlīgā apstākļu sakritības gadījumā — atdarināšanas vērtu piemēru labprāt uzskatītu arī, piemēram, Heaven Grey panākumus ;)

:D

www.youtube.com/watch?feature=playe...