Berjozku sādžas pastnieks bija vientiesīga, Dieva dota dvēselīte, kas labi satika ar visiem ciematniekiem, tāpēc Fedja nekādi nesaprata, kāpēc tikai sirmā Antoņina viņu neieredz tik ļoti, ka pat vārdu atsakās pārmīt: tajās retajās dienās, kad Fedja ar avīžu un vēstuļu somu pār plecu tuvojas Antoņinas šķībajam namiņam (agrāk tajā viņa dzīvoja ar mazdēlu, kurš pieauga un nez kur pazuda), viņa meta krustus jau pa gabalu un sita ciet slēģus — Fedja sākumā domāja, ka vecīte ir dziļi dievticīga, tāpēc mēģināja atbildēt ar to pašu (meta krustus un klanījās tā, lai arī Antoņina redz), taču slēģi tika aizcirsti vēl straujāk, un Fedjam atlika vien iebāzt pastu kastītē pie mājiņas ārsienas.

Fedja pēkšņi aptvēra visu tajā dienā, kad piegādāja Antoņinai plānu aploksni ar trekniem, sarkaniem Aizsardzības ministrijas zīmogiem abās pusēs — un melnu, platu svītru šķērseniski pāri vienam no aploksnes stūriem… jā, pat miermīlīgais Fedja saprata: karš Čečenijā ne tuvu nebija beidzies.

Jāņu svinības pie Werwolfa sita augstu vilni un ugārs bija pašā plaukumā, līdz, neilgi pēc pusnakts, kā atskabargains miets dirsā, pār jāņubērnu galvām nomācās skaudrā patiesība - viss alus jau ir izdzerts un arī citas šmigas nav ...

Pamatskolas katlumājas kurinātāja Ēvalda dzīve ritēja kā parasti, dienās uzmanot, lai milzīgās krāsnis nekad neapdzistu, bet katru trešo vakaru pavadot ar pārējiem ciema alkāniem turpat katlumājā, dzerot atšķaidītu spirtu; kādā īpaši aukstā ziemas rītā, uz īpaši smagām paģirām, Ēvalds atkal ķērās pie liekšķeres, lai lādētu krāsnīs ogles, lāpstai ik pa brīdim dobji nošņirkstot, smagi pret kaut ko atduroties, bet Ēvalds nepievērsa tam uzmanību, jo steidzīgi vajadzēja salāpīties. Tik pret vakaru Ēvalds atklāja, ka kraujot ogles, ar lāpstu gabalos sacirtis korišu Artjomu, kurš iepriekšējā vakarā pilnīgā kliņķī ieracies ogļu kaudzē pagulēt.

Kolhoza "Sarkanais rīts" triecieniece, paraugdarbiniece un ciema lepnums slaucēja Valentīna jau nebija no tām sievietēm, kura no kaut kā vispār baidījās, taču, kad jau astoto dienu no vietas govs Saulcerīte, Valentīnai garām ejot, klusi čukstēja "Vaļa, ja ņe zabila", slaucēja neizturēja un pakārās turpat kūtī, atstājot ķēdē karājošos līķi Saulcerītes lēnai skrubināšanai... Un ausa sarkans rīts...

No visām šausmām Laimoni visvairāk šausmināja viena doma: «Ja es sākšu dzert, tad kur un kā es rītā pamodīšos, visu algu nodzēris un novēmies, blakus velns zina kam?!» Un šīs šausmas Laimonis pārvarēt nespēja, tāpēc, lai aizmirstos, pastiepa roku pēc 0,7.

^^^ Bleidiņ, Tev tur tikai viens teikums.

pat negribu zināt, ar ko tas beigtos, ja būtu arī otrs...

^ Orģijas ar atskabargainu mietu Jāņunakts krāsā.

^^ radiem un draugiem šis brutālais atgadījums joprojām ir svaigā atmiņā (ieskaitot tos, kas tur nebija klāt) un tiek reizēm atgādināts, kad rodas dilemma - ar diviem 5L Brāļiem pietiks, vai tomēr paķert trešo ...

Es latviešu valodā biju divnieku karalis, bet šķiet, ka ar tiem garajiem teikumiem kautkas nav tīrs ... pāris punkti takā prasītos ...

būtu kaunējies par to , ka dzimtajā valodā tik zems vērtējums

es nemaz nelepojos :p

Dzimtā vālodā, liek punktus visī ļāaudīs!