Šogad, pēc pāris gadu pārtraukuma par sevi ar savu jauno albumu Hellfire Club mums atgādina Vācijas power metal grupa Edguy ar projekta Avantasia līderi Tobiasu Sameti priekšgalā. Pirmais albuma gabals Mysteria ir pat ļoti daudzsološs, aizraujot ar savu spēku un, protams, ne jau to sliktāko vokālu, bet turpinot albuma klausīšanos rodas secinājumi, ka pārējie gabali atpaliek.
Vispār pirmoreiz dzirdot šo disku varēju just to pašu, kas notiek telefonu pieslēdzot pie lādētāja – enerģiju, kas spēcīgi strāvoja gandrīz no katras dziesmas, bet paklausoties otro, trešo un ceturto reizi jau radās vēlme šo pieskaitīt popmūzikai.
Dziesmas šeit veidotas ar tādu kā līmes palīdzību, lai ātri iepatīkas, bet popmūzikas līme ir slikta – ātri paliek neefektīva. Atšķirībā no, manuprāt, labākā viņu ieraksta (Mandrake 2001.) šeit visa mūzika ir kļuvusi daudz prastāka, bet ar projektu Avantasia (Abām Metal Opera daļām) vispār nevar salīdzināt. Lai arī viss pēc iedejas atbilst Power metal skanējumam, kopumā izklausās visai vārgi un pat atļaušos teikt, ka primitīvi. Tā teikt raidījuma Beverīna vadītāja definīcija Popmūzika ir tieši vietā.
Kā jau power metal stilam piedien šeit atrodama arī garā dziesma – 10 minūtes garais The Piper Never Dies, kas izklausās mākslīgi radīts. Līdzīgs efekts, kā stiepjot kaķi aiz astes, mocīts, mocīts, kamēr panākts attiecīgais garums, lai būtu pēc tradīcijām. Savukārt singlā iznākušais Lavatory Love Machine atgādina Johny Salamander & Meldra parodiju par rokmūziku, melodija jautrā garā, nu neatbilstoši albuma nosaukumam – Hellfire Club.
Nedaudz citas noskaņas atrodamas Gabalos Down to the devil, King Of fools, un jau pieminētajā Mysteria, skanējums niknāks un nopietnāks. Lai arī kā tur nebūtu Tobiasa Sameta vokāls ir tas, kas šo albumu izglābj no necenzētu vārdu veltījuma tam. Tā vien gribas trešo daļu Avantasia Metal Operai.
Kopumā vērtēju kā neitrālu albumu, jo ir gan labi gabali, gan tā saucamā popmūzika, bet vislabākā lieta šeit ir un paliek vokāls.
Vērtējums 6 no 10
Bleakness.