Amerikas Industriālā Metāla griezēji Fear Factory pēc neilga laika klusēšanas atkal klāt ar jaunu niknuma un ļaunuma pārpilnu albumu. Arī uz viņu koncertu man negadījās būt, tāpēc jāaprobežojas tikai ar albuma vērtēšanu.
Pasaules mēdijos īsti nav skaidrs par viņu stila definējumu vieni raksta, ka tas ir death metal, citi pastāv pie viedokļa, ka tas ir industrial metal. Vismaz es uzskatu, ka tas ir industrial metal ar death elementiem vokālo partiju ziņā (daļēji) un skaņa pati pa sevi uzsit prātā apnicīgo nu-metal, nu nav jau no vienas puses brīnums. ASV jau šis stils vēl ir daudzmaz dzīvs, kamēr Eiropa par to sāk aizmirst.
Teikšu atklāti, neko jaunu šī grupa nav izdomājusi, turpināts viss tiek pēc viņu vecā stila. Tiek savienota niknā balss ar parasto vokālu, lēnajos gabalos un lēnajās iespēles. Vecā, labā agresija nekur nav zudusi un joprojām klausoties futūristiskos tekstus rodas domas par to kādas šausmas mums piedāvā nākotne, kas notiks kad sāksies robotu ēra. Neiztrūkstoša tekstos ir viņu filozofija par mašīnām un cilvēkiem, rezultātā par šo divu frontu attiecībām. Līdz ar to, ka nekas oriģinālāks un svaigāks muzikālajā ziņā nerodas vecos albumus it sevišķi Digimortal vērtēju augstāk, nu cik tad var, sāk jau apnikt. Vienīgi pats pirmais 1992. gada Soul Of A New Machine atpaliek dēļ sava pārspīlētā ļaunuma un nedaudz arī primitīvisma, kā arī no industrijas traucējošās pieskaņas, kas neļauj pilnībā izbaudīt ģitāras.
Pati labākā dziesma, kā jau parasti albumā pirmā. Manuprāt, tā ir Slave Labour, kaut vai tikai teksta dēļ, kur stāsts ir par dvēseles pārdošanu. Patiesībā nav tālu no mūsdienu realitātes, jo mūsdienu dzīve arī noved pie tā, ka cilvēks kļūst par mašīnu, bez dvēseles.
Vēl kā interesantu var atzīmēt pēdējo albuma gabalu Nirvanas gabalu School, izklausās jau jautri – Nirvana industriālajā variantā.
Kopumā vērtēju kā neitrālu albumu, jā stils jau nav slikts, bet nu būtu tak pacentušies piedomāt pie oriģinalitātes, nevar taču visus albumus taisīt vienādus.
Vērtējums 7 no 10
Bleakness.