Ņemot vērā, ka Iced Earth ir visai ievērojama grupa, kurai šajā gadā ir iznācis kārtējais albums, un ka neviens te nav pacenties ko bilst par to, tad nu mēģināšu es to darīt. Albums “The Glorious Burden” ir izlaists jau gada sākumā, un nedaudz atšķiras no citiem šīs grupas darbiem gan ar kārtējo sastāva maiņu, kas atstājis iespaidu uz skanējumu, gan arī ar tematiku.
Attiecībā uz sastāva maiņu skaidrs, ka runa ir par vokālistu. Pēc Matt Barlow aiziešanas no Iced Earth (lai kļūtu par juristu), grupa uz brīdi palika bez vokālista. Par laimi, pārāk ilgi nenācās gaidīt, kad maiņa atradās – atdodot savu vietu grupā Judas Priest sakarā ar Halforda atgriešanos, bez darba bija palicis Tim “Ripper” Owens, kurš tad arī stājās pie Iced Earth mikrofona. Un uzreiz varu teikt, ka tas, proti, vokāls, ir viens no labākajiem momentiem šajā albumā – Ripper’s ir lielisks, spīdot gan hevistiskos ķērcienos, gan izjusti dziedot lēnākajos gabalos un vidējā diapazonā demonstrējot nepārspējamu enerģiju, tādējādi nopelnot šim albumam papildus punktus par vokālu.
Tiesa, netrūkst arī par ko punktus atņemt. Kaut arī varbūt neesmu pats lielākais amerikāņu nīdējs, tomēr pārspīlētais amīšu salmu patriotisms, kas ir ielauzies arī šeit, nekādu sajūsmu neizraisa. Vispirms jau kāda velna pēc albumam jāsākas ar valsts (t.i. ASV) himnu? Kam jau nu interesē, netrūkst iespēju to dzirdēt citur, nevis metal albumā, turklāt nekā sevišķi interesanta nav arī tās izpildījumā. Pie tam to var dzirdēt pat 2 reizes – dziesmas “The Devil to Pay” sākumā tā dzirdama akustiskā versijā. Un tad vēl nāk aizvainotu puišeļu, kam atņemta baložu šaujamā kaķene, garā ieturētā balāde “When the Eagle Cries” ar nepārprotamu norādi uz 11. septembra notikumiem, kas muzikāli ir praktiski bezjēdzīga. Nē, man nav nekas pret patriotismu kā tādu, tomēr kaut kādai mēra sajūtai vajadzētu būt – bet te atkal amerikāņi pamanās pārsālīt un iebraukt teju vai bezgaumības grāvī.
Vēl viena lieta, kas sevišķi neiepriecina, ir jūtams svaigāku ideju trūkums attiecībā uz mūziku. Nav jau te nekā sevišķi slikta, bet tas viss ir jau bijis n-tās reizes, turklāt arī pašu Iced Earth izpildījumā. Vienīgais, kas nācis klāt vai vismaz vairāk izmantots, ir tādi pasalkani piedziedājumi tipiskā flower-power stilā... Tas nav gluži tas, ko gribētos sagaidīt no Iced Earth; ja man sagribas šāda tipa power metal, tad, teiksim, Vācijā un Itālijā tādu ir čupu čupām. Turklāt dziesma “Waterloo” ļoti atgādina klasisko Iron Maiden gabalu “The Trooper”, un brīžiem šķiet arī, ka grupas ģitārista un galvenā mūzikas autora Jon Schaffer sadarbība ar Blind Guardian zelta rīkli Hansi Kürsch grupā “Demons & Wizards” ir ievazājusi BG idejas arī te.
Tagad vajadzētu minēt arī kaut ko pozitīvu, citādi var likties, ka šis albums ir pēdējais draņķis, kas neatbilst patiesībai. Kā jau minēju, vokāls ir klase par sevi, rifi, kaut arī diezgan gadu gaitā apzelēti, tomēr tīri aizraujoši. Bundzinieks – daudzu grupu, tai skaitā leģendārās Death rūdījumu guvušais Richard Christy, kaut arī nespīd ar sevišķi sarežģītiem un mākslinieciskiem gājieniem, tomēr grabina uz goda. Netrūkst arī labu dziesmu, piemēram, “Attila”, “Red Baron/Blue Max” – tām piemīt labākās no Iced Earth iezīmēm, smuki meldiņi un thrash rifi. “The Reckoning Day (Don’t Tread on Me)”, pateicoties arī Rippera nešpetnajiem ķērcieniem, dažbrīd atsit pat Overkill. Trīs episkie gabali, kas ir savstarpēji saistīti un vēsta par Getisburgas kauju 1863. gadā Amerikas pilsoņu kara laikā, arī būtu itin jauki, ja nebūtu izstiepti tik gari. Tādējādi drusku sačakarētas tiek labas dziesmas, liekot klausītājam dzirdēt kādas tēmas atkārtojumu sazin cik reižu. Tomēr “High Water Mark”, kas stāsta par šo kauju un tās iznākumu no konfederātu ģenerāļa Lī skatu punkta, ar visu to ir diezgan saviļņojoša.
Kopsavilkums: diezgan labs episks power metal albums ar dažiem spilgtākiem momentiem un lielisku vokālu. Nedaudz gan attālinās no iepriekšējiem Iced Earth darbiem (ko grūti vērtēt kā plusu vai mīnusu – tā jau ir gaumes lieta) un diemžēl samērā ātri apnīk.
Vērtējums: 7/10
Intars.
bet iron un judas gan nav power bet heavy
judas kaukas heavy/speed
un ayreon vispaar no power mewtal ir pataalu tas driizaak ir avangardisks progresiive rock ar metaala piedevaam
Ja gribas kaartiigu energijas paarpilnu power ta iesaku iron savior, vismaz jauno
Ta kaa janci nevajag dezinformeet sabiedriibu pirms ko apgalvo paarbaudi vai tas patiesi taa ir