Reiz sensenos laikos, proti, 2002. gadā, slavenās symphonic metal grupas Therion pamatsastāvs Cristopher Johnsson, Kristian Niemann un Johan Niemann sajutās garlaikoti. Kārtējā koncerttūre bija galā, darbus pie jaunā albuma sākt bija paredzēts tikai 2003. gada sākumā, tomēr jaunas idejas dzima neatlaidīgi kā vienmēr. Tikai šoreiz tās bija lielākoties tādas, ko būtu pagrūti ietērpt orķestra kostīmā, acīmredzot tālab šie nolēma radīt vēl vienu grupu un topošo death/thrash materiālu izdot zem nosaukuma Demonoid. Pieaicinot vālīšu pavēlnieku Rickard Evensand, kurš tobrīd (un laikam arī pašreiz) ir Chimaira bundzinieks, sastāvs bija pilnībā nokomplektēts, un nopietni darbi pie šīs grupas pirmā albuma “Riders of the Apocalypse” varēja sākties.
Nu, kad albums ir iznācis un noklausīts, jāteic, ka arī nezinot, kas slēpjas aiz nosaukuma Demonoid, droši vien rastos aizdomas par kādu saistību ar jau minētajiem cilvēkiem, jo albums izklausās apmēram tā, kā tas varētu skanēt, ja deviņdesmitajos gados Therion nebūtu mainījuši stilu no klasiskās zviedru desas uz savu diezgan unikālo šā brīža skanējumu. Tas nav nedz “Of Darkness”, nedz “Beyond Sanctorum” atkārtojums, tomēr uzreiz ir manāms raksturīgais Therion ģitāru tonis un melodijas, un arī vokālā var atpazīt Cristopher Johnsson growlu, kas, lai gan reti, tomēr šad un tad ir dzirdams arī vēlākajos Therion darbos. Lielāko ieguldījumu albuma “Riders of the Apocalypse” tapšanā gan ir devuši Niemann bračkas, tomēr arī pārējie projekta dalībnieki savu artavu ir ieguldījuši.
Mūziku varētu raksturot kā death/thrash maisījumu – zemas ģitāras, kas dragā rifus kā pneimatiskais āmurs, tam pa virsu iestrādātas interesantas melodijas un solo gājieni, un garšas bagātināšanai piesviesta gandrīz netverama black piparu šķipsniņa. Ar bungām viss ir kārtībā, tomēr īpaši tās neizceļas, varbūt arī tāpēc, ka netiek speciāli akcentētas. Dziesmu temps – no vidēja līdz ātram (izņemot “14th Century Plague”), turklāt pa lielākai daļai ikvienā dziesmā ir sakombinēti visi labumi, ko Demonoid mums piedāvā - ir pa pilnam gan kaklu laužamo brīžu, gan baudījuma skaistu melodiju alkstošai dvēselei, tomēr nekādu balāžu, ziedu klēpju un putnu dziesmu – to visu varat meklēt citur. Sākumā trīs dziesmu garumā saņemam kārtīgu zirga pakavu spērienu devu, tad pie “14th Century Plague” var drusku atvilkt elpu, tad atkal, lai arī ne tik sprigani kā sākumā, toties vēl smagnējāk apokalipses jātnieciņi atsāk auļot, pēc tam atkal pāriet uz soļiem ar “The Evocation”. Pēc tam jātnieki atkal ierodas (“Arrival of the Horsemen”) un paliek līdz uzvarošām beigām, kas, kā jau pie apokalipses pieklājas, saucas “Death”. Cauri ir....ko nu? Jāsāk no sākuma!
Albums nudien labs, dažādām niansēm bagāts, interesanti aranžēts, gana enerģisks, un tam visam cauri vīd tādas labi pazīstamas lietas kā zviedru death un klasiski thrash rifi, varbūt nedaudz modīgākā skanējumā. Noklausīties noteikti ir vērts, arī tad, ja Jums nepatīk ne Therion, ne Chimaira.
Vērtējums – 8,5
Intars