Pēdējos gados pēc tāda kā pagrimuma, kas bija novērojams deviņdesmito gadu beigās, atkal aktualizējusies death metal scēna, un dabiski, ka viena no galvenajām šī mūzikas nometnēm – Zviedrija – arī atdzīvojusies. Vecās grupas izdod jaunus albumus, mēģinot atgriezties skatuves centrā, un to skaitā arī Unleashed cenšas neatpalikt, izdodot jaunu albumu ar nosaukumu “Sworn Allegiance”.
Kā jau sagaidāms, nav šis albums gluži tāds kā pirmie Unleashed albumi, un laikam tas arī būtu diezgan bezjēdzīgi un nevajadzīgi, dzīve galu galā nestāv uz vietas, un atgremojumi reti kam ir vajadzīgi. Pirmie bija tipisks zviedru skolas death, turklāt ne no tiem zemākiem plauktiem; jaunais ir reizē līdzīgs un stipri citāds, taču neņemšos teikt, ka būtu sliktāks. Runājot par skanējumu - albumā saglabāts zviedriem raksturīgais zemais ģitāru tonis, bet citādi velk thrash un mazliet arī death’n’roll virzienā, izmantojot tiem raksturīgo uzsvērto ritmiskumu. Labi producēts šis albums arī ir, varbūt pat pārāk labi - drusku nepatika ļoti sterilais skanējums, bet faktiski šajā ziņā citu trūkumu nav. No otras puses, sterilā skaņa ļauj labi izšķirt visus instrumentus, nepārvēršot skaņu kaut kādā cūkrakumā. Dziesmām piemīt lieliska kačka, ko rada sulīgie rifi, pa starpām iejaukti nedaudz īpatnēji, “salti” ģitāru solo, kas vērš visu to padarīšanu interesantāku un baudāmu.
Vokāls ir salīdzinoši skaidrs, kaut arī labākajās metāla tradīcijās piesmacis un krekšķošs. Teksti, kas tādējādi ir visai labi sadzirdami, gan gadās samērā banāli un dažbrīd pat vienkārši muļķīgi. Starp dziesmām tomēr atrodas arī pa kādai, kas vismaz tekstuāli pilnībā atbilst tēmai, ko Unleashed līdztekus citiem zviedriem iecienījuši jau pasen – vikingi būšanas. Muzikālā ziņā, kā jau minēju, gan viss ir kārtībā, headbanging sajūta albumam piemīt visā tā garumā, kaut arī temps var būt stipri piebremzēts, kā “The Longships Are Coming”, gan thrashīgi ātrs, kā “Attack!”. Atsevišķos momentos sajūtama līdzība ar Vader. Kā labākās dziesmas es izceltu “Winterland”, “Destruction (of the Race of Men)”, un “To Miklagård”.
Tomēr kopumā dziesmas ir ne sevišķi cita no citas atšķirīgas, un gandrīz visām piemīt tāda kā zināma pelēcības ēna, ko sevišķi nepalīdz kliedēt arī vokāls, kas uz beigām jau sāk šķist stipri vienmuļš, vienīgi jau pieminētie ģitārsolo ievieš kādas pārmaiņas. Rodas iespaids, ka no dažām ļoti labām dziesmām ir uzklonēts vesels albums. Tomēr mērenās devās tas ir visai ieteicams.
Vērtējums – 7,5
Intars