0
[#]

Reiz, klīstot pa tumšajiem metālmūzikas biezokņiem, es neviļus sadzirdēju tālas atbalsis, kas čukstēja: “The Chasm....The Chasm...” Drusku nobrīnījies, sāku doties tai virzienā, no kura šīs atbalsis šķita nākam, un, pēc nelielas palaušanās cauri ērkšķainiem krūmiem, galu galā uzgāju kādu grupu ar šādu nosaukumu. Un izrādījās, ka ceļš nebija velti mērots – saniegtais mērķis patiesi ir tā vērts.

The Chasm – grupa, kas savulaik, pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, izveidojusies Meksikā un vēlāk pārcēlusies uz Čikāgu (ASV), un jau tīri pieklājīgu laiciņu priecē savu klausītāju ausis ar patīkamām metāliskām skaņām, pagājušajā gadā izdevusi kārtējo albumu ar nosaukumu “The Spell of Retribution” un apņēmīgi turpina savu pasaules iekarošanas gājienu. Šobrīd izskatās, ka aiz okeāna tas viņiem sāk tīri labi izdoties, pateicoties “Earache Records” atbalstam, kamēr mūsu pusē tā ir kā ir, varētu teikt, ka The Chasm te ir nepelnīti mazpazīstami; mazpazīstami laikam tāpēc, ka nelielajiem ierakstu leibliem, ar ko viņi agrāk sadarbojušies, nav bijis spēkam radīt ievērojamu publicitāti; nepelnīti tālab, ka no šiem tiešām ir, ko dzirdēt. Tomēr, ņemot vērā diezgan iespaidīgo potenciālu, kas, kā rādās, vēl ne tuvu nav izsmelts ar pašreizējiem sešiem albumiem, ir diezgan labas cerības iekarot metāla cienītāju atzinību arī šeit.

The Chasm spēlē interesantu un samērā oriģinālu (nu vismaz šiem laikiem, kad bieži vien atšķirības jūtamas tikai niansēs) death metal, kam saknes jūtamas Slayer un tamlīdzīgu grupu daiļradē, bet tam piemīt ne tik vien death/thrash agresīvais smagums, bet arī spēcīgas melodijas un tehniska virtuozitāte, kas brīžiem atgādina pat progressive death, tiklab kā drūmi kosmiska atmosfēra tā kā drusku uz black šniti (nē, sintezatora šeit nav, noskaņu rada vien solīds ģitāristu darbs un izmisuša mežaveča vokāls, ko precīzi un nesatricināmi atbalsta bungu dārdinātājs). Visu šo sastāvdaļu proporcijas laika gaitā ir nedaudz mainījušās, nevienai no tām negūstot ievērojamu pārsvaru, bet šajā jaunākajā albumā viņi to visu apvieno tik iespaidīgi, kā vēl nekad agrāk.

Jau ar pirmo gabalu, kas ir instrumentāls ievads (The Chasm vispār diezgan iecienījuši instrumentāļus, un nevarētu arī teikt, ka tie viņiem slikti izdotos), sāk pārņemt patīkamas nojautas attiecībā uz tālāk sagaidāmo. Un tālāk sagaidāms ir, ai ai ai, cik daudz  kas gards! Jau nākamā dziesma “The Omnipotent Codex” ir ātrs un nikns uzbrukums klausītāja ausīm, kurā tomēr netiek piemirsts par melodiju un noskaņu, kas caurvij visu albumu. Pēc līdzīga scenārija risinās arī nākamā “Conqueror & Warlord”, tikai vēl izkoptāks ir melodiskais aspekts mierīgākajā beigu pusē – atkal parādās The Chasm mīlestība uz instrumentālu patamborēšanu. Līdzīgā garā arī turpinot, tiekam pie dziesmas numur pieci – “Fortress”, kas atkal ir viens kārtīgs gāziens pa kaklu, tā ka zvaigznes vien gar acīm šķīst. Toties pēc tā nāk varen skaists un smeldzīgs puslēns skaņdarbs ar nosaukumu “Retribution of the Lost Years ” – nu taisni vai as’ras sāk birt... :) Sekojošais “Conjuring the New Apocalypse” savukārt atkal atgriežas pie agresīvākiem tempiem. Un tā tālāk, fiksa dragāšana mijas ar apcerīgām melodijām dažādos virknējumos visa albuma garumā, kas arī ir itin pieklājīgs – pāri stundai, jo dziesmas (kopskaitā 10) ir diezgan garas, svārstoties no 5 līdz 9 un vairāk minūtēm, ļaujot muzikantiem izspēlēties uz nebēdu, tai pašā laikā ne uz brīdi nekļūstot apnicīgiem.

Ja ņemtos paķidāt The Chasm mūziku pa sastāvdaļām, katra atsevišķi no tām varbūt nav nekas revolucionārs vai ļoti izcils, toties to apvienojums izraisa iespaidīgu, monolītu veselumu, kas ātri vien saceļ stāvus spalvas uz kumbra un neļauj tām nolaisties, kamēr vien mūzika skan.

Manas aizdomas, ka šī ieraksta dzirdēšana varētu ieviest pārmaiņas manā subjektīvajā pagājušā gada labāko metal albumu sarakstā, ir izrādījušās pilnīgi pareizas... Ļoti cienījamās dāmas un augsti godājamie kungi, kā arī visi pretīgie matainie lopi-alkoholiķi – The winner is...The Chasm!!!

10/10

Intars

Komentāri
0
maljeha nedadelanaja grupa nu ne4e poslu6atj mozna
0
Shito neesmu dzirdeejis, bet man ir bijusi taa laime paklausiities citus albuumus, un par to es esmu dikti prieciigs, jo tik iedvesmojoshu (lai arii savaa buutiiba vienkaarshu un pat old-school) Death Metal es kaadu labu laiku nebiju dzirdeejis. Iipashi speeciigs ir albuums "Deathcult for Eternity". Tieshaam iists "winner".

Cik zheel, ka man sheit darbaa nav kur uzlikt to disku. Pa radio atkal skan taa debiilaa "Streelniece" - "She tev mana roka, she tev mana sirds la la la la la..."
Pievienot komentāru
Komentārus rakstīt var tikai reģistrēti lietotāji tapēc ielogojies vai reģistrējies!
Aktuāli
Forums
Online [0]
Pieslēgties
Meklētājs
Komentāri
Viskas