Jau tā milzīgajā gūzmā ar grupām, kuru nosaukumi sākas ar “necro-“, virs ūdens nemaz ne tik sen uzpeldējis vēl viens līķu cienītājs, šoreiz viens no ēdājiem, proti, Necrophagist. Nāk tas iz Vācijas un pagaidām ir izdevis 2 albumus, no kuriem jaunāko – 2004. gada “Epitaph” – lūkošu še apskatīt. Pēc grupas nosaukuma spriežot, šie četri tipiņi varētu spēlēt kādu brutālu, asinīm un ekskrementiem nošķiestu death/grind par rotāšanos ar zarnām, ģenitāliju ēšanu un tamlīdzīgām mīļām riebeklībiņām. Nešaubos, ka to viņi varētu darīt, ja vien gribētu, tomēr Necrophagist muzikālais stils gan ir drusku cits – tas ir ātrs, kapājošs, samērā melodisks un sasodīti tehnisks death metal.
Jau ar pirmajām skaņām sāk likties, ka esi nonācis konservatorijas noslēguma eksāmenā – šitie džeki savus pirkstiņus un pārējās savu instrumentu spēlei svarīgās ķermeņa daļas nepārprotami ir trenējuši ārkārtīgi cītīgi. Sevišķi jau izceļas grupas līderis Muhammed Suicmez, kas ģitāras treļļus virpina tādus, ka te arī Y. Malmsteen kungam nebūtu jākaunas, un nav arī zemē metams rūcējs. Ik pa brīdim ar kādu izlēcienu paspīd arī basists, pamanoties kādu mazu sōliņu kādā šķirbiņā iebakstīt, kaut arī viņa spēlētais ir dzirdams visu laiku. Bundzinieks jau nu ar par lēnu un neprasmīgu nekādi nav saucams. Vispār kopējais skanējums nav gluži tāds šizofrēniskais džeziskums kā Cynic, nedz arī tik daudz aizraušanās ar vienkāršu mērīšanos krāniņiem – re, kā es māku! –, ar ko šad tad mēdz grēkot visādas progresīvi tehniskās grupas. Nē, nu salīdzinot ar vairāk standartizēti skanošiem ansambļiem, šitādas lietiņas te ir visai lielā daudzumā, tomēr nepazaudējot arī mūzikas jēgu; tam visam ir mazliet kaut kāds saturs apakšā manāms. Nekautrējas puiši arī šur un tur poliritmijas Meshuggah stilā izmantot, bet arī ar to nepārspīlē, kaut gan neviens rifs nevelkas pietiekami ilgi, lai varētu tā pavadījumā galvu izvicināt; paņēmāmies kādu brīdi šitā, tagad fiksi visu salaužam un mēģinām savādāk. Tomēr Necrophagist izdodas ar visiem šiem vipendroniem dziesmas nesačakarēt, sadrumsatolojot savstarpēji nesaderīgās druskās – tīri labi salipināts viss kopā te ir un samērā labi iegulst savās vietās. Skaņa albumam ir ārkārtīgi tīra un sterila, acīmredzot, lai nekādas nianses nepaslīdētu garām nepamanītas, kas citādi arī varētu gadīties ievērojamā tempa dēļ.
Ja vajadzētu izcelt kādu atsevišķu dziesmu, tad es izvēlētos “Only Ash Remains”, kas sākas ar jauku basa solo, kuru drīz vien pārtver un atkārto ģitāra, savukārt dziesmas vidū ir vairāki viens otram sekojoši, neoklasiskā stilā ieturēti, virtuozi ģitāras solo, ko izpilda abi ģitāristi pārmaiņus, toties beigās sagaida vēl viens pārsteigums – neilgi pirms noslēguma temps tiek negaidīti nobremzēts, dziesmu nobeidzot ar lēnu, šūpojošu fragmentu, kas atmiņā atsauc kādas zaļumballes jaukumus, ar īsu ģitāras solo, kas izklausās kā četrreiz palēnināta versija par iepriekš dzirdamo tirināšanos. Arī pēdējā dziesma, “Symbiotic in Theory”, iespārda mazliet vairāk par citām. Vispār albums paskrien garām tik ātri, ka nevar paspēt ne attapties; nav jau ar nekāds sevišķi garais – 8 dziesmas, drusku pāri pusstundai.
Ieteicams albums visiem, kam patīk šādas ātras, tehniski sarežģītas lietiņas, un droši var pamēģināt arī interesantu melodiju cienītāji.
8/10
Intars
Biju atvilcis arī pārdesmit min. garu video no uzstāšanās sīkā klubiņā kaut kur amīšu zemē - arī Crystal Mountain iz Death repertuāra viņi katrā ziņā prot nospēlēt :)
Nav interesanti klausiities, tak klausies savus pirmos Behemothus un Nargaroth un i miers. Ko tur veel filozofeet par to, vai vinji censhas kaadam kautko pieraadiit vai nee, tas lai paliek vinju pashu zinjaa. Muuzika ir ljoti garshiiga.
8,5/10
P.S. No necro bandām varu vēl ieteikt Necrophobic 1993 (The Nocturnal Silence) un 2002 (Bloodhymns) - tāds brutāls, tehnisks un melodisks death. Tiem kam In Flames un Soilwork liekas par salkanu - silti iesaku paklausīties.