0
[#]

Nezinu vai tai dienā, kad sarkangalvīte devās pie savas vecmāmuļas, māmiņas piekodināta par briesmām, kuras sagaida meitiņu ceļā, vīrietis vārdā You Oshima, kurš darbojas ansamblī ar nosaukumu Kadenzza, zaudēja nevainību, taču viens ir droši, tas, kas jūs sagaida skaņdarbā The Second Renaissance, ir viens smuks nevainības zaudēšanas akts. Piebildīšu vien, ka vecmāmiņa mīt kāda dziļa un drūma meža nostūrī un, ka tai biezoknī protama lieta, mīt visādi zvēri, nu vienvārdsakot sazin kas var tevi sagaidīt aiz nākamā pagrieziena (tāds mini lego klucīšu pasaules modelītis). Māmiņ, nelaid bērnu vienu mežā ! Bet redz neko vairs neizmanīsi, pīrādziņi ir izcepti, un kārtīgi salikti rindā uz palodzes atdzesēties un tā smarža lēni velk uz meža pusi un tas vilks sajūt nāsīs to smaku (nez, kas vairāk viņu uzbudina pīrādziņu smārds vai ziņa, tātad beidzot, nāks, smukas slaidas kājiņas, īsi virs ceļiem uzrauti bruncīši, mazs trausls augumiņs, spulgas actiņas, naiva bērna sejas vaibsti, bet nava tur vairs maza meitenīte, tur nāks kāds, kuram pārtapt lemts no dabas, kā tauriņam kurš pēc ziemas miega no mataina tārpa pārtop vienā debesu lidonī). Tā nu manos nagos ir nonācis audiosacerējums Second Renaissance. You Oshima šķetina savu pasaku sākumā lēnīgi, izmantojot nu dikti jau tīkamas manām austiņām tās avangardiskās peripetijas, kas tiek sameistarotas izmantojot dažnedažādākos ne tipiskus rokmūzikā spēlējošus instrumentus (nezinu, varbūt tas viss datorā veidots sempliņus savirknējot tajā, kas beigās kairina manus baudu jutekļus).

Pats mūziciņš, kas mums tiek piedāvāts, ir feins sympho avangards - skaņa, kas urda pa tavām iekšām ar ekstraverta mazohista pašupurēšanās tieksmi, plus vēl tas austrumnieciskais šarms ar sadistisko mocīšanas kāri, nu zin, sirsniņa dauzīties sāk, kad iztēlē uzburu visas tās ainiņas, kurās maza meitenīte īsos svarciņos viena pa drūmu meža taku iet, kaut zin, ka tas nepavisam nav droši, gluži vai kopnevainības zaudēšana ar savu sāpīti un sasmērētām drēdītēm, kas tik reizi mūžā. Klausoties rodas sajūta, ka dziesmu autors noslēpies stāv blakus un kaislē noraugās kā tu pārtop te mazajā meitenītē, te viņas māmiņā, te vecmāmiņā, te vilkā .., tāda transformēšanās, redzimšana citā būtnē, dzimumā, un tad liek tev izdzīvot atkal un atkal šo dzīves posmu, jo neba nevainības zaudēšana katru dienu.

Dziesmas no lēniem meditatīvos toņos ieturētiem ritmiem nereti uzbelž pa jutekļiem ar kādu ātrāku, niknāku vokāliņu. Vietām tas veiksmīgāk, vietām ne tik veiksmīgi izmantots, ir ar pa kādai japānā žāvētai rozīnītei, tā, ka pirms klausīšanās iegādāties vienu otru sakē pudelīdi, ko pēcāk lietderīgi likt lietā, nesmādētu. Ā un vēl tās ģitāru iespēlītes, nav daudz, bet nu dikti gardas, siekalu pilna mute. Jāatzīst, ka daudziem smagmūzikas baudītājiem The Second Renaissance a priori neizsauks nemazāko ievērības cienību. Var jau smīkņāt, sak, vien kārtējais popgabals, un Korķis ar galīgi sviestā sagājis, te tā reklamējot, ir tak ku daudz sakarīgāki ansambļi, kaut vai tas pats Arcturus, Celtic Frost, Diabolical Masquerade vai Ulver. Tas ceļš, kuru You Oshima min The Second Renaissance ir diezgan glums, taču man gribas domāt, ka še tomēr nesanāk slīdēt ar viepli pret paša šķiestām gļotām vienā vai otrā galējībā, paliekot uzticīgam žanram Avant-Garde. Jautājums vien, kas mūsdienās ir avangards smagmūzikā ?

Rakstnieks vadīja savas dienas kādā no visiem attālā meža mājelē, tur bija viņam i vilks, kuram par gaļas pīrādziņiem jo labāk tīka remdēt savu izsalkumu siltās rakstnieka asinīs, i maza jo maza meitenīte sarkanā cepurītē, kura laiku pa laikam pilnu groziņu cienasta cēlās un mēroja ceļu pie rakstnieka=vecmāmu.

Sakē liegi plūst pār manām lūpiņām, kā tais latviešu pasakās, kur beigās skan - dzīrēs biju, ēdu dzēru, pār lūpām tecēja, mutē netika, tā i še, aitai brūces asinīs mirkst, bet vilks kā bija tā arī palika izsalcis, vien uz mirkli remdējis slāpes līdz nakamajai reizei.

Tas ir stāsts, kurš uzdod jautājumus, un nav svarīgi vai sarkangalvīte sveika un vesela aizies līdz savai vecmāmiņai, cikls turpinās, dzims jauna renesanse ..   

Tas ir stāts domājošam klausītājam ..

Korķis

 

Komentāri
0
svētie jēri... nu šitādu arī vajag mācēt izrakt
Pievienot komentāru
Komentārus rakstīt var tikai reģistrēti lietotāji tapēc ielogojies vai reģistrējies!
Aktuāli
Forums
Online [0]
Pieslēgties
Meklētājs
Jubilāri
Hugob (20 gadi)
Vills (13 gadi)
Zigfrīds Muktupā (7 gadi)
Komentāri
Viskas